SAPŅU CEĻŠ

(Publicēts 2017.gada "Ezotēriskā gadagrāmatā")

 „Kā Tev gāja sapnī?” – ar šādu ikrīta jautājumu sasveicinās Sinaju cilts ļaudis, kam sapņos notiekošā dzīve ir bezmaz vai svarīgāka par nomoda notikumiem. Arī mēs mēdzam novēlēt „labu nakti”, „saldus sapņus”, un apvaicāties, kā tuvinieks gulējis, jo miegā notiekošie procesi ietekmē visu pārējo dzīvi. Mūsdienu sabiedrībā galvenā nozīme ir tam, ko cilvēks panāk nomodā, viņa fiziskajai un sociālajai aktivitātei, un dziļie iekšējie procesi tiek vērtēti tikai kā palīdzoši ikdienas aktivitātēm. Tomēr ir cilvēki, kas saprot, ka sākums un beigas visam ir daudz dziļāk, nekā no malas var redzēt, un viņiem šīs vērtības ir apgrieztā secībā. Sapņi ir viens no ceļiem, kā iekļūt dziļi jo dziļi sevī, un tas ar mums notiek katru nakti – citādi mēs nemaz nevarētu dzīvot. Daudziem tas ir vienīgais kontakts ar zemapziņu, un jā ārējā dzīve notiek lielā nesaskaņā ar to, rodas dažādas problēmas. Tiem, kas ar zemapziņu draudzējas apzināti, sapņi ir viena no svarīgākajām dienas daļām. Gan mediķi, gan psihologi nodarbojas ar miegā pavadīto laiku un to, kas notiek ķermenī, taču apzināts iekšējs darbs miegā ir ezotēriķu, šamaņu un transpersonālo psihologu lauciņš. Tiem, kas darbojas ar enerģijām, informatīvo lauku un citām neredzamām lietām, mieā pavadītais laiks ir ne tikai atpūta, bet arī sevis pilnveidošanas un darba laiks.

Lai būtu skaidrs, kas ar mums notiek naktī – īsi minēšu miega fāzes.

Var izšķirt pirmsmiega snaudu, kas rodas no fiziska vai psihiska noguruma, vai arī no izteiktas vajadzības pēc padziļināta kontakta ar zemapziņu. Cilvēkiem, kas regulāri pārstrādājas un pastiprināti sevi kontrolē, šī fāze netiek pārdzīvota, tā ieilgst un kļūst hroniska. Būt nogurušam nav „stilīgi”, tas liecina par „vājumu”, tāpēc vairums cilvēku uz to cenšas nereaģēt – darbojas tikmēr, kamēr prāts un ķermenis vienkārši atslēdzas. Mēs dzīvojam ārēji noteiktā ritmā, neieklausoties signālos, kas ziņo par vajadzību pieslēgties zemapziņai vai atpūsties, tādejādi pārraujot saikni ar savu iekšējo būtību. Hronisks snaudas trūkums un tās ignorēšana traucē pārējos miega procesus, kā arī nomodu.

Snaudai parasti seko vieglais miegs, kas ir trausls un virspusējs, tajā atpūšas ķermenis un smadzeņu aktīvākā daļa, dodot iespēju pārslēgt pirmo uzmanbu (loģika un spriedumi) uz otro uzmanības slāni (iekšējā zināšana). No šīs fāzes, ja ķermenis nav pārāk noguris, cilvēks atmostas ar jaunām idejām un svaigu skatījumu uz ikdienu. To var novērot, ja atļaujas paulēt diendusu vai īsi (līdz 2 stundām) atpūsties pirms svarīgiem notikumiem. Vielais miegs ir arī naktsmiega sākumposmā, kad cilvēku vēl samērā viegli var pamodināt. Vieglajā miegā var piedzīvot kādus sapņus, bet to saturam nav būtiskas nozīmes – šie sapņi pārstrādā dienas gaitā notikušos, satraucošākos notikumus. Ideālā variantā – pārstrādā līdz galam, un pēc tam šiem notikumiem nav negatīvu psiholoģisku seku. Cilvēki, kas ilgi guļ šajā fāzē, var to darīt puspavērtām acīm (līdzīgi kā meža dzīvnieki), daļēji saglabājot kontaktu ar apkārtējo realitāti. Šai fāzē pamatā guļ arī jaunās māmiņas, kas vienmēr, arī miegā, zin, ko dara viņu mazulis – pirmos bērna dzīves gadus tas ir dabiski iespējams, vēlāk būtu jāatjauno pilnvērtīgs miegs.

Tālāk, ja ir normāls naktsmiegs, nāk dziļā miega fāze. Tajā atjaunojas ķermenis, dziedējas dažādas slimības un vairojas fiziskie spēki. Mazi bērni šajā fāzā pavada visvairāk laika, jo aug un veidojas viņu oranismi. Dziļais miegs ir ļoti svarīgs fiziskajai veselībai. Tas tiek traucēts, ja cilvēks regulāri guļ vietā, kur ir kaut kādi fiziski kairinātāji – gaisma, skaņa vai smarža. Pilsētu iedzīvotājiem praktiski nenotiek pilnvērtīga dziļā miega fāze, jo apkārt visu laiku kaut kas skan (mašīnas uz ielas, kaimiņi, mūzika, u.c.), ir kaut kādi gaismas avoti (lampas istabā vai uz ielas), bieži vien trūkst svaia gaisa. Visizteiktāk dziļais mies ir traucēts tiem, kas strādā naktīs un guļ pa dienu. Šādā režīmā dzīvojot, var pavadīt diezgan daudz gadus, taču ar laiku nākas ķerties pie palīglīdzekļiem, lai sevi uzturētu nomodā vai aizmidzinātu. Par dziļākiem miega procesiem, protams, nav ne runas, un veselība ar laiku šo režīmu vairs neiztur. Cilvēks, ko pamodina dziļā miega fāzē, nevar normāli atmosties – par tādu saka, ka ir piecēlies, bet nav pamodies, t.i. fisiski var kustēties, bet īsti nesaprot, ko dara.

Dziļā miega fāzi naktī periodiski nomaina sapņu, jeb kustīgā (ātro acu kustību)miega fāze. Tā notiek visiem cilvēkiem, bet ne visi to atceras pēc pamošanās. Šai laikā notiek ļoti intensīva psihiskā darbība, ķermenim esot  vienkārši mierā. Naktī sapņu fāzes ir vairākas, parasti 2-4, kuru laikā var notikt daudzi savstarpēji nesaistīti sapņojumi. Sapnis ir nozīmīgs mūsu psihiskajai veselībai, tāpēc cilvēki, ko pamodina sapņa fāzē, ir izteikti neapmierināti un aizkaitināti, ar ļoti aktīvām nepārstrādātām emocijām. Pārtraukts sapnis var ietekmēt tālākās dienas darbības, jo ķermenis centīsies pabeigt sapņa procesus, nevis izvēlēsies dot priekšroku nomodā esošā prāta komandām. Tad var rasties situācijas ar nemotivētām traumām un avārijām pie stūres, ar nesaprotamiem negadījumiem, kad cilvēks pieļauj kļūdas darbībās, ko viņš vispār labi pārzin. Ir zināmi daudzi gadījumi, kad cilvēki, kas bijuši blakus kādam neadījumā vai avārijā, pēc tam stāsta, ka šis cilvēks pamodies neizgulējies un nelaikā.

 Vienas nakts sapņu fāzēs sapņu saturs arī ir ar atšķirīgu nozīmi. Sākumā tiek pārsapņoti dienas notikumi, arī pēc vieglā miega beigšanās, ja tie bijuši ar spēcīgāku ietekmi kā parasti. Šos sapņus visbiežāk neatceras, un nav arī vajadzības pēc tā. Pēc tam tiek kārtots ķermenis, veselība, psihe un prāta struktūras. Šis periods aizņem lielāko sapņu daļu, kad var redzēt dažādus tēlus, notikumus, reālas un sirreālas būtņu attiecības. Šai laikā cilvēks parasti neapzinās, ka sapņo, kaut arī var apzināties, ka notiekošais nav īsti normāls. Piemēram, ja šai periodā redz mirušus tuviniekus, kas sauc līdzi vai dod padomus, cilvēks saprot, ka viņi ir miruši un nevajag iet viņiem līdzi, bet neapzinās, ka sapņo. Šo periodu visbiežāk analizē psihoterapeiti, jo tajā ir laba apziņas un zemapziņas saikne, bet tas nav īsti vadāms. Pēc tam, kad ķermanis un prāts ir pa īstam atpūtušies, nāk tā sauktie viedie sapņi, kas vai nu dod tiešu informāciju no kopējā informatīvā lauka, vai arī iespējas apzināti ceļot sapņos un pat vadīt tos. Šis periods iestājas pret rītu, ja tam ir labcēlīgi apstākļi.

Tātad – pēdējā miega fāze – miega transs, pusmiegs, sapņojumi, jeb iespējamie apzinātie sapņi. Tas arī ir visu sapņu tehnoloģiju darbības laiks, ko jāspēj atļauties, jo tā ir gulēšana, bez kuras sociālajā darbā nodarbināts organisms var labi iztikt. Toties bez tās nevar iztikt cilvēki, kas labā kvalitātē darbojas psiho-enerģētiskajā laukā, būtībā tie būtu visi, kas strādā ar citiem cilvēkiem, vai kas cenšas sakārtot savas dzīves neredzamo enerģiju un spēku attiecības. Ar laiku apzinātību sapņos var ieviest arī iepriekšējās miega fāzēs, un aizvien vairāk zemapziņas procesu kļūst apzināti. Paralēli tam notiek apzinātības izplešanās process arī nomoda dzīves notikumos, tās (apzinātības) lauks palielinās radiāli, uz visām pusēm vienlaicīgi, ietverot visas būtības jomas. Šis princips attiecas ne tikai uz sapņu ceļu, bet uz jebkuru pašizziņas un garīgās izaugsmes ceļu – jo vairāk iepazīstam un sakārtojam kādu savu iekšējo lauku, jo vairāk kārtojas ārējais. Apzināti veicot sevis kārtošanas procesu iekšēji, tas notiek daudz vieglāk, ātrāk, saprotamāk un bez lieliem materiāliem zaudējumiem. Ja mēs paļaujamies uz to, ka mūsu dzīve visu sakārtos, vai arī to izdarīsim ar gribu un prātu, tā arī notiek, tikai tad kārtošanās notiek ne ar sapņu tēliem un vizualizētām enerģijām, bet ar cilvēkiem mūsu dzīvēs - kolēģiem, draugiem, ģimenes locekļiem, u.c., kas mēdz radīt reālus materiālus sarežģījumus un attiecību problēmas.

Apzinātas sapņošanas priekšrocība ir tās pieejamība – atliek būt pietiekami atpūtušamies, lai ieietu pusmiega transā un neiekristu dziļajā miegā, kā arī, atrasties vietā, kur ir minimāli ārēji kairinājumi. Tā var būt ikdienā lietotā gulta un sega, kāda cita vieta relaksācijai, pietiekams klusums, siltums un miers apkārtējā vidē. Kādam varbūt vēlama aptumšota telpa, bet ne visiem. Pat horizontāls stāvoklis nav visiem vajadzīgs, ir cilvēki, kas veiksmīgi sapņo sēdus vai pusguļus. Ir cilvēki, kam nosacīti aktīva ārējā vide ir pat vēlama, lai viņi noturētu savu apziņu un neaizmirstu, ka sapņo. Vēl viena priekšrocība – tie ir pilnībā sapņotāja varā esoši procesi, neviens no malas tos neietekmē (ja nu vienīgi – pamodinot sapņotāju..), nav nevienam skolotājam jāseko un jāatskaitās. Pastāv gan augsta līmeņa apzinātie sapņi, kad tos var sasaistīt vairāki cilvēki vienlaicīgi vai pamīšus, sapņojot vienu un to pašu sižetu kopīgi, taču tā vairs nav ietekmēšana, drīzāk sadarbība. Ir tādas melnās maģijas netodes, kas zog cilvēkam enerģiju, kad tas guļ, taču tās darbojas tieši uz neapzinātajiem sapņiem un dziļo miegu, turpretim apzināta sapņošana ir labākā aizsardzība pret šādām darbībām.

Trūkums apzinātai sapņošanai ir tās subjektivitāte, nav liecinieku, nav skata no malas. Tas sākumā rada šaubas par notiekošā realitāti un jēgu, taču ar to var sarast, pakāpeniski palielinot paļaušanos uz saviem iekšējiem procesiem, atsakoties no ārējas kontroles un vērtējuma. Arī paļaušanās uz ārēju (citu cilvēku) vērtējumu un apstiprinājumu īstenībā ir subjektīva, jo, ja vien tie nav apzināti veidoti procesi, tās ir tādas pat enerģiju spēles kā sapņos, tikai ar taustāmiem dalībniekiem. Ārējā pasaulē reizēm ir grūti atrast cilvēku, kas varētu adekvēti novērtēt mūsos iekšēji notiekošo, it sevišķi, ja kādu laiku jau darīts darbs ar savu iekšējo pasauli un tā iepazīta labāk, nekā vidusmēra sarunbiedrs varētu saprast.

Sapņu procesi, protams, aizņem laiku, tie nav savienojami ne ar kādām citām darbībām, pat ne ar gulēšanu. Turklāt šis laiks ne vienmēr ir prognozējams. Veselā saprāta drošibas nolūkos ir vēlams, lai sapnis tiktu izsapņots līdz galam, lai iesāktie procesi tiktu atrisināti, jo tie tāpat nekur nepazūd. Ir novērots, ka nepabeigtie sapņu procesi pārceļas uz nomoda dzīvi, uz reāliem cilvēkiem, kas sāk izturēties tā, kā pirms tam tēli sapnī. Ja šo pārnesi var pamanīt un apzināties, var tālāk darboties nomodā, apzinoties, ka cilvēki apkārt kādu laiku būs mūsu iekšējo procesu lomu spēlētāji (vispār jau mēs visu laiku tādi spēlētāji esam cits citam). To var arī izmantot, lai dzīves attiecības un procesus mainītu mums labvēlīgā virzienā. Šim nolūkam iesāk sapnī risināt situāciju tādā virzienā, kādā gribētu, lai tā nomoda dzīvē virzītos, un tad, kad ir stabila ķermeņa sajūta (par to, kas tā tāda – nedaudz vēlāk), atmodina sevi.

Iemācīties sapņot apzināti var ikviens, izmantojot kādu no zināmām metodēm, vai radot pats savu. Pašradītās metodes parasti ir vislabākās, jo tās atbilst mūsu katra unikālajām īpašībām un vajadzībām. Arī tad, ja izvēlaties kādu no jau zināmajām metodēm, tā būs jāadaptē katram individuāli. Galvenais uzdevums, lai sapnis kļūtu apzināts, ir samērā vienkāršs – jāapzinās, ka notiekošais ir sapnis, reizēm to sauc par „pamosties sapnī”. Nākamais uzdevums – atcerēties, ka sapnī var darīt jebko, atbrīvot prātu no reālās pasaules nosacītības. Tālākais uzdevums – sakārtot savu iekšējo lauku, savus enerģiju tēlus, un sagaidīt, kad šis kaŗtojums parādās ārpasaulē.

Apzināto sapņu metodes sīki neapskatīšu, tas aizņemtu veselas grāmatas apjomu, bet došu dažus sākuma ieteikumus, lai iemācītos apzināti sapņot (nav obligāti, bet daudziem ir palīdzējuši):

1.       Ieviest „Sapņu dienasgrāmatu” – burtnīcu vai kladi, ko tur pie gultas un, tikko pamostas, pieraksta vismaz galvenās sapņa tēzes. Ja notikušo grūti aprakstīt, var uzzīmēt, nu kaut vai dažas līnijas uzvilkt. Tas palīdz sapni piesaistīt pie materiālās realitātes, it kā iemin taciņu starp nomodu un miegu. Pat, ja nesāksiet apzināti sapņot, pierakstītie sapņi būs intersants materiāls savas zemapziņas papētīšanai. Pamazām var sākt zīmēt „sapņu kartes”, kas ir kā palīgs, lai orientētos zemapziņā. Šīs kartes ir ļoti nosacītas, to precizitāte ir absolūti subjektīva, kā jau viss, aks saistās ar sapņojumiem, taču tās ļoti noder, lai neapmaldītos citās dimensijās.

2.       Vairākas stundas pirms aizmigšanas noskaņoties sapņošanai – ieprogrammēt savu prātu uz to, ka tam ir dabiski apzināties sapni un darboties tajā. Atkārtot pie sevis frāzi „Es šonakt pamodīšos apzinātā sapnī”, vai tamlīdzīgu. Var to uzrakstīt. Vēlāk var rakstīt un domās atkārtot uzdevumus, kas veicami sapnī. Var ieviest savu „sapņu mūziku”, ko klausīties kādu laiku pirms miega. Tieši gulēšanas laikā gan mūzikai vēlams būt izslēgtai.

3.       Sagatavot apstākļus sapņošanai –ķermeni, lai tas būtu atpūties, pietiekami paēdis (vieglas vakariņas), bez akūtām veselības problēmām. Izvēdināt telpu, sagatavot patīkamu guļvietu, noregulēt apgaismojumu, izslēgt telefonus un visas elektroierīces (datorus un printerus jāatvieno no strāvas avota), lai būtu minimāls elektromagnētiskais lauks. Sarunāt ar mājiniekiem, ka tie nemodinās un netraucēs. Izlikt no istabas mājdzīvniekus, it īpaši kaķus – tos ļoti piesaista cilvēki, kas atrodas izmainītos apziņas stāvokļos, viņi var nākt mums blakus un nelaikā pamodināt.

4.       Izvēlēties objektu, pie kā piesaistīt uzmanību sapņojot. Populāra un ērta ir skatīšanās uz savām rokām, jo tās vienmēr ir „pa rokai”, klātesošas. Pati atcerēšanās, ka uz kaut ko ir jaškatās, jau atmodina no neapzinātā sapņa. Ik pa laikam atceroties šo nelielo uzdevumu, mēs noturam uzmanību pareizajā modrības stadijā. Jāpiezīmē, ka sapņojumā roks parasti neizskatās tādas, kā nomodā, jārēķinās ar to, ka tās var būt jebkādas (piemēram, caurspīdīgas, spalvainas, melnas, krāsainas, metāliskas, spožas, vai sastāvošas no enerģētiskajām līnijām). Šāds uzmanības piesaistes objekts var būt jebkas cits, kas kalpo kā atslēga starp apziņu un zemapziņu. Man kādreiz patika redzēt baltu gulbi, tas palīdzēja ieiet sapnī dziļāk vai arī izvākt sevi no tā ārā. Attīstot sapņošanas prasmes, katrai sapņu pasaules vietai vai sižetam var būt zita „atslēga” – lieta vai tēls, vai skaņa, ko atcerēties. Starp citu, laba pazīme sapņojuma apzinātībai ir smaržas klātbūtne – smarža ir tiešais kanāls uz emociju pasauli, un tā gandrīz nekad neparādās neapzinātajos sapņos.

5.       Vērot sevi aizmiegot, visu laiku saglabāt daļēju modrību. Tam var palīdzēt kāda sajūta, piemēram, priekšmets, ko tur roka, kaut kas apsiets ap roku vai kāju, vai kaut kas palikts zem muguras. Sapņojot šī fiziskā sajūta palīdz noturēt apziņu pie ķermeņa, rada drošības sajūtu un palīdz neiestrēgt sapņojumos.

6.       Pamodināt sevi līdz pusmiegam – ļoti ērti to darīt, ja pie rokas ir mobilais telefons ar klusu zvana signālu. Noskanot signālam, roka to ātri atslēdz, cilvēks līdz galam nepamostas, un ieiet apzināā sapņa fāzē. Jāraugās, lai pamodināšana notiktu fāzē, kad cilvēks vairs nav dziļajā miegā, citādi modināšana var radīt disbalansu nervu sistēmā. Precīzu fāžu maiņu grafiku sastādīt ir sarežģīti, tāpēc parasti modināšanos atliek uz rīta pusi, kad pamata miegs jau izgulēts.

7.       Elpas aizturēšana, kas var palīdzēt strauji ieiet transa stāvoklī. Pirms aiztures var kādu laiku intensīvi saelpoties, līdz sāk nedaudz reibt galva – tad uzreiz pārstāj elpot. Atsāk elpot ļoti lēnām, jau esot pusmiega transā. Ja ir apmācīts palīgs, var praktizēt dziļo elpas aizturi, kas monemtā pārceļ citā apziņas plānā, taču tam vajadzīgs profesionāls palīgs.

8.       Vairāki veidi kā ieiet sapņojumā –

A – aizmigt un pamosties sapnī, t.i. apzināties sapņošanu,

B - aizmigt, izgulēties un tad pamosties sapnī, kas parasti ir rīta sapnis,

C – aizmigt, izgulēties, pamosties (vai pamodināt sevi), un tad apzināti ieiet sapnī,

D – lēni laižoties transā, ieiet sapņojumā.

Apzinātās sapņošanas metodes pētījuši vairāki zinātnieki, ievērojamākie – amerikāņu filozofiji Patricija Garfilda, kas 1974.gadā publicēja apjomīgu pētījumu „Creative Dreaming”, arī Stenfordas universitātes psihofiziologs Stīvens Laberžs, kas sapņus pētīja kā vienu no izmainītas apziņas stāvokļiem. S.Laberžs publicējis trīs nopietnas grāmatas par apzinātiem sapņiem „Lucid Dreaming”, kā arī 1987.gadā dibinājis „The Lucidity Institute” – institūtu apzināto sapņu pētīšanai. Pirmais terminu „Lucid Dream” ieviesa holandiešu psihiatrs un rakstnieks Frederiks van Edens, kurš atklāja, ka pacienti, kas stāsta sapņus, ar laiku sāk apzinātāk tajos darboties, un pēc tam ātrāk atgūst kontroli pār savu dzīvi. 20-tā gadsimta sākumam tas bija ievērojams atklājums. Vērā ņemami ir arī amerikāņu  - psihologa Stenlija Kripnera darbi izmainīto apziņas stāvokļu un sapzināto sapņojumu jomā, kā arī uzņēmēja un apziņas pētnieka Roberta Monro pieredzes un pētījumu apraksti. Ir vērts pieminēt arī rakstneika un antropologa Larlosa Kastaņedas rakstus par apzinātās sapņošanas metodēm, kas, kai arī ietvertas populāros literatūras darbos, praksē darbojas ar labiem rezultātiem.

Senākos laikos, kad cilvēki vēl ne tik ļoti paļāvās uz prātu un tehnoloģijām, sapņiem pievērsa lielu nozīmi, taču vairāk kā simbolisku ziņu avotam, ne kā radoša darba laukam. Apzināti sapņos un cita veida transa stāvokļos darbojās šamaņi, burvji, dziednieki un pareģi, bet ne parastā tauta. Mūsdienās, kad visu cilvēku enerģētiskās vibrācijas ir cēlušās, apzināta sapņošana ir iespējama un pieejama pilnīgi visiem, kas to vēlas darīt. Tradicionāli viszināmākā tauta, kas nopietni nodarbojas ar sapņošanu, ir senoji – Malaizijas džungļu cilts, kas arī mūsdienās ved samērā arhaisku dzīvesveidu. Iepriekšējās nakts sapņu apspriešana visas kopienas ietvaros ir pirmais, kas notiek senoju dienai sākoties. Pie brokastīm visi dalās savos nakts piedzīvojumos, un tie, kam tajos bijušas kādas problēmas, tiek uzmanīgi uzklausīti no kopienas vecāko puses. Senoji uzskata, ka mūsu nomoda dzīve ir tikai sapņa dzīves (kas ir reāla) mestā ēna uz pasauli – pa īstam viss notiek sapņojumos, bet te varam tikai novērot to sekas. Senoji sapņos tiecas pēc pozitīvā, pēc patīkamiem notikumiem sev un citiem, reizē droši stājoties pretim dažādiem sapņu biediem. Tā viņi, esot reāli izmainītā apziņas stāvoklī, rada sev labvēlīgu apkārtējo realitāti nomodā. Jāsaka, pieeja visnotaļ atbilstoša jaunākajām tendencēm ezotērikas un filozofijas jomās, kas apliecina, ka redzamā pasaule ir vien neredzamās pasaules atspulgs. Senoju sapņojumi ir viens no veidiem, kā viegli veidot un uzturēt iekšējās pasaules veselumu. No ziemeļu tautām sapņojumu tradīcijas līdz mūsu dienām daļēji atnesuši Hanti – Sibīrijā, ap Obas krastiem dzīvojoša neliela tauta. Viņu valodā vārds „velum” apzīmē sapņošanu, bet burtiski tulkojas kā „piedzīvotais”. Interesanti, ka vārds atgādina latviešu vārdu „velis”, kas ir pēc cilvēka nāves pārpalikusī, dzīvē neizdzīvotā enerģija. Hanti ļoti pievērš uzmanību bērnu sapņiem, visus bērnu sapņus uzskata par viediem un apzinātiem. Vēlāk daļa sapņu kļūst privāti, tajos kārtojas attiecības ar dzīviem un mirušiem cilvēkiem, turklāt, kā tās sakārtojušās sapņos, tā tās arī turpinās nomodā. Hanti sapņos brīvi ceļo laikā uz priekšu un atpakaļ, kā arī paralēlās pasaulēs, redzot vai nu tiešus nākotnes notikumu sapņojumus, vai simboliskus sižetus. Viņi uzskata, ka sapņos var labot un mainīt nomodā izdarītaš kļūdas, piemēram, palūgt piedošanu kādam, arī mirušam, būt kopā un mīlēt kādu, vai pat atdot nomoda parādu. Tie hanti, kas nodarbojas ar sapņiem apzināti (tādu netrūkst mūsdienās), var tur iegūt atbildes uz dažādiem jautājumiem, ārstēt sevi un citus, kā arī tulkot vai pat piedalīties citu cilvēku sapņos.

Visi zemapziņā un starpslāņos starp apziņu (te nav viena konkrēta robeža, bet vairākas) notiekošie procesi ietekmē mūsu redzamo, praktisko, materiālo realitāti. Arī tad, ja mēs tajos veicam neapzinātas darbības, mēs sastopamies ar rezultātu dzīvē, tādēļ ir izdevīgi katram pašam uzturēt kontaktu ar savām apziņas dzīlēm. Reizēm šo saistību ir grūti saskatīt, vai pat liekas, ka cilvēka sapņu un nomoda dzīves ir tik atšķirīgas, ka diviem dažādiem cilvēkiem. Tā var šķist tad, ja cilvēkā ir ievērojams daudzums izslēgtu, apspiestu vai neattīstītu iekšējo daļu. Lai saglabātu kaut kādu cilvēka veselumu, šīs daļas aktivizējas sapņos. Reizēm ir otrādi – sapņa un nomoda realitātes uz laiku sajaucas, notikumi seko cits citam, pazūd robežas starp saprātu un zemapziņu. Tā notiek vai nu tad, kad kaut kāda informācija vai daļa no zemapziņas visiem spēkiem laušas uz ārpusi, vai arī, ja cilvēks negrib dzīvot nomodā un bēg no praktiskās dzīves. Sapnī var notikt darbības ar dvēseles daļām, turklāt ne tikai ar savas individuālās, bet arī kopdvēseles – mēs varam kaut ko piedot vai pieņemt no saviem garīgās vai fiziskās ģimenes locekļiem. Tas pats var notikt ar savām daļām citās inkarnācijās – tās var satikt, apmainīties ar ne tur aizgājušu vai palikušu enerģiju, uzzināt kaut ko svarīgu vai vienkārši izlīgt. Arī ar aizgājušiem tuviniekiem var viegli izlīgt sapņojumos, tāpat atgriezties savā bērnībā un  pavaikt to, kas toreiz dzīvē nesanāca - pēc tam izmainās enerģētiskais lauks, uzlabojas iekšējā sajūta nomoda dzīvē.

Šifrējot sapņu zīmes, svarīgas ir asociācijas (ko kāds tēls vai notikums mums atgādina, ar ko tas saistās) un emocijas. Emociju klātbūtne liecina par sapņojuma saistību ar nomoda realitātes notikumiem, jo emocijas ir šīs pasaules, šīs dimensijas spēka veids. Reizēm ir ļoti nozīmīgs sapņojums, bet tajā nav emociju – tas liecina,ka darbība notiek attālākos zemapziņas plānos, tačuu tā nav mazsvarīga. Pat otrādi – ar nomoda praksēm mums grūti piekļūt tik tāliem slāņiem, kur pazūd pasaulīgās vēlmes un izjūtas, bet sapņos tas ir izdarāms. Šajos dziļajos slāņos reizēm sakņojas mūsu nomoda notikumu pamata cēloņi – ar prātu neaptverami un nenoformulējami. Formulēšanas grūtības sapnī atrisinās ar asociatīvajiem tēliem, jo tiešā veidā zemapziņa mums daudz ko nevar parādīt prāta priekšstatu dēļ. Asociācijas var būt gan kolektīvās, kas raksturīgas visai cilvēka kultūrvidei, vai arī individuālas, no paša pieredzes nākošas. Cilvēki, kam ir labs kontakts ar zemapziņu, redz skaidrākus sapņus ar tiešāku skaidrojumu, viņi mēdz arī vienkārši uztvert sapņojumā informāciju no kopējā informatīvā lauka, tad tos sauc par pravietojošiem sapņiem. Darbojoties ar sapņiem, galvenais ir atcerēties, ka mēs ikvienā brīdī esam attiecībās ar sevi, jo katrs no sapņojuma tēliem ir kādas mūsu iekšējās enerģijas sakopojums.

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .