ŠAMANISMS LAIKU LOKOS

(Publicēts 2014. gada žurnālā "Mistērija")

Vārds „šamanis” dažiem iedveš bijību, citiem interesi, citiem tas liek novērsties, citi jūt aicinājumu pietuvoties. Šamanisma elementi sastopami praktiski visās arhaiskajās kultūrās, pagāniskajās reliģijās un tautu tradīcijās. Tā atsevišķi nav ne reliģija, ne kultūra, ne dziedniecība, un pat ne maģija, drīzāk šamanisms ir uzskatu kopums par pasauli, kas aptver visas dzīves jomas. Tā kā šamanisma saknes atrodamas vai visā pasaulē, tā izpausmes ir diezgan atšķirīgas, taču pamatprincipi ir diezgan līdzīgi. Tradicionāli piekopts šamanisms mūsdienās sastopams šur tur Amerikā vai Sibīrijā, kā arī dažādās dienvidu puslodes zemēs, kur cilvēki joprojām dzīvo ciltīs dabas vidū. Šamaņa galvenā funkcija gadsimtiem ilgi bija nodrošināt kopienas saistības ar garu pasauli. Tas notika caur dabas spēku pielūgšanu, taču ar izpratni, ka viss ir vienots un viss ir Dieva (vai Lielā Gara)daļa. No Lielā gara radušies gan cilvēki, gan dabas gari, gan citas būtnes, tādēļ tie visi ir līdzvērtīgi, cilvēks ne ar ko nav pārāks par dabu, bet ir daļa no visas Dieva radības. Pašlaik šamaņa loma mainījusies, jo mūsdienu cilvēka dzīve ir daudz individuālāka, taču šamanisms nekur nav zudis, kā pasaules uzskats tas rietumu pasaulē kļuvis pat aktuālāks, nekā kristietības ziedu laikos. Man vairāk zināmas Ziemeļamerikas un Krievijas vidienes šamaņu tradīcijas un prakses, tādēļ uz tā arī balstīšu savu vērojumu.

Šamanisko pasaulskatu raksturo izpratne, ka viss ir dzīvs un vienots, gan redzamās, gan neredzamās pasaules un būtnes. Pasaule ir apgarota un saprātīga, ar to var sadarboties vai naidoties, kā nu cilvēks izvēlas. Pasaule nav viennozīmīgs jēdziens – pamatā tā sastāv no augšējās, apakšējās un vidus pasaules, kurās visās mīt saprātīgas, apgarotas būtnes. Cilvēks, loģiski, dzīvi vada vidus daļā, bet ir saistīts gan ar apakšu, gan augšu. Tāpat nav ne vērtīgākas vai labākas, ne sliktākas pasaules – pretēji kristietības shēmai, ka apakšā ir elle (viss sliktais), bet augšā debesis (labais un gaišais). Šamanismā apakšējā pasaule ir pilna ar senču gariem, veļiem, spēka dzīvnieku un totēmu enerģijām, un tie visi ir cilvēkam labvēlīgi, ja vien dzīvo saskaņā ar viņu vēlējumiem. Augšējā pasaulē mīt dažādi palīdzīgi un atbalstoši gari, dievības, neiemiesotās dvēseles, tur arī rodas zināšanas un garīgie spēki. Arī šajā, vidus pasaulē, paralēli mums atrodas dabas gari, enerģētiski veidojumi (spēki), te notiek stihiju un cilvēku mijiedarbība. Šamaniskie ceļojumi visbiežāk notiek uz apakšējo pasauli, jo tur ir pagātne, tur atrodas cilvēku sastrādātās vai nepadarītās lietas, kas rada problēmas tagadnē, slimības un pat savstarpējus strīdus. Uz augšējo pasauli dodas pēc zināšanām un dievību atbalsta. Augšējā un apakšējā pasaule sastāv no vairākiem lokiem (stāviem, koka zariem vai pakāpieniem), kuru skaits dažādās kultūrās ir mainīgs vai nenoteikts. Jāņem vērā, ka precīzas mērvienības, cipari un laika aprēķini šamanismā vispār nav aktuāli – neredzamās pasaulēs tie ir savādāki un mūsu prātam neaprakstāmi, svarīga ir vienīgi to jēga un saistība ar cilvēku pasaules loku. Vidus daļā šamanis darbojas kā psihologs, dabas pazinējs un burvis, jo ir labi pazīstams arī ar šīs pasaules daļas spēkiem.

Citās pasaulēs cilvēks var nonākt, atrodoties izmainītā, paplašinātā, neikdienišķā apziņas stāvoklī, ko mūsdienās saprot kā dažāda dziļuma transu. Transa stāvokli panāk dažādi – ar kustībām, deju, sitaminstrumentu ritmu, dziedāšanu, vargānu skaņām, spēka augu preparātiem, izmainītu elpošanu, vides enerģiju un dabas stihiju palīdzību. Šos izmainītos apziņas stāvokļus šamanismā dēvē par ceļojumiem, jo to laikā uz citu pasaules loku pārceļas ļoti liela šamaņa būtības daļa, atstājot šai realitātē tikai ķermeni. Svarīgi, ka, lai arī ceļojuma laikā šamanis var izturēties kā prātu zaudējis, viņš pilnībā pārvalda situāciju un ir pie apziņas. Viņš arī izjūt citā pasaulē reālas emocijas un fiziskas sajūtas, kam šeit nav taustāma avota. Bieži šamaņa darbība notika sapņojot, jo sapņu vide tika uzskatīta par tikpat reālu, kā nomods, tikai bez matērijas bremzējošās daļas. Apzināta sapņošana tika īpaši piekopta Dienvidamerikas indiāņu vidū, taču pazīstama arī citviet. Senču dotās zīmes sapņos taču ņem vērā arī pavisam loģiski mūsdienu cilvēki.

Cilvēks šai sistēmā nav radības kronis, taču izceļas ar to, ka saistīts ar ļoti dažādām šīs pasaules daļām un sadarbojas ar tām. Tradicionāli parasts cilvēks nevar to darīt apzināti, tādēļ ir pakļauts citu pasauļu un būtņu ietekmei. Šamanis to visu saprot un var apzināti nodrošināt cilvēkiem labvēlīgas attiecības ar citām būtnēm un spēkiem. Būtībā šamanis ir starpnieks starp cilvēku pasauli citām pasaulēm, viņš brīvi ceļo (garā)pa pasauļu lokiem un kontaktējas ar dažādiem to iemītniekiem. Agrāk šamanis bija viena no cilts svarīgākajām personām, kas izpildīja gan dziednieka, garīdznieka, burvja, gan tiesneša funkcijas, bieži vien piemeklēja atbilstošu laulāto draugu, kā arī deva atbildes cilvēkiem no garu pasaules. Bez garu atbalsta netika sāktas ne medības, ne būvniecība, ne karadarbība vai jebkurš cits nozīmīgs pasākums. Daļu šo funkciju mūsdienās izpilda cilvēki, kas tam specializējušies, bet daļa joprojām ir šamaņu darbalauks.

Kaut arī tradicionālajā šamanismā ir daudz upurēšanas un kontaktu ar mirušajiem, būtībā tas ir dzīvības kults. Dzīvību dod gara klātbūtne (izteiciens par miršanu „izlaida garu”), un enerģijas daudzums, kas liek būtnei darboties un attīstīties. Materiālais iemiesojums ir svarīgs, bet ne primārs. Dzīvība ir visā, kas dabā sastopams- cilvēkos, dzīvniekos, kokos un puķēs, akmeņos un pašā zemē. Arī ugunī, ūdenī un vējā ir dzīvība. Tikpat dzīvas ir neredzamās būtnes, gari, veļi, totēmi, dievības - tiem piemīt gars un enerģija, tātad tie ir dzīvi. Latviešu dievības - Pērkons, Ūsiņš, visas mātes, u.t.t. ir ļoti uzskatāms piemērs šādam pasaules modelim. Dzīvība ir arī cilvēka radītās lietās, taču pēc noteiktas intensitātes pārstrādes tā var zust, tāpēc ir dzīvas lietas un nedzīvas. Protams, ikdienā vēlams savā apkārtnē turēt dzīvas lietas un kā pret tādām arī izturēties, tad tās sniedz atbalstu. Dzīvās lietas, ko cilvēks vai ģimene ikdienā lieto, sarod ar savu īpašnieku un tam klausa labāk kā citiem. Visvērtīgākās lietas ir mantotās, kas saistītas ar senču enerģiju, un speciāli darinātie spēka priekšmeti.

Spēka priekšmeti – speciāli ar papildu enerģiju apveltītas lietas, paredzētas kādam noteiktam mērķim – piesaista kādas enerģijas, būtnes, palīdz veikt rituālus, nodrošina saikni ar gariem, u.c. Tie tādi kļūst vai nu tādēļ, ka ņemti no dabas spēka vietām, vai ir ar tādu nolūku radīti, vai arī kādā noteiktā brīdī ieguvuši papildu enerģiju. Spēka priekšmetam var būt piesaistīta arī kāda konkrēta gara enerģija, vai pat kāda dvēseles daļa. Tos darina cilvēks, kas prot sadarboties ar garu pasauli un piesaistīt enerģijas – šamanis vai viņa palīgs. Pats šamanis savā apkārtnē tur vai izmanto praktiski tikai spēka priekšmetus, jo spēks (ne fiziskais) viņa darbā un dzīvē ir pats galvenais. Ikdienas darbībām šamanis spēkus tērē minimāli, jo tie tiek taupīti darbam gara pasaulē. Šamanis mēdz pat dzīvot kādā dabas spēka vietā, kas parastam cilvēkam nav sadzīvei piemērota.

Spēka vietas – tādas ir gan dabā, gan mājokļos. Dabā tās atbilst Zemes enerģētiskajam režģim vai kādai citai dabas spēku sistēmai, kas var būt papildus aktivizēta ar cilvēka palīdzību (emocionāli spēcīgām vai rituālām darbībām). Šīs vietas parasti nav domātas ikdienišķai dzīvei ģimenes lokā, bet gan dažādu enerģiju vadīšanai, iegūšanai, attīrīšanai un izlīdzināšanai. Tur veica rituālas darbības, dziedināšanu, kolektīvos svētkus, kā arī šamanis no šīm vietām devās ceļojumos garu pasaulē. Arī dzīvojamā un jebkurā citā mājā valda dažādas enerģijas, ūdens un uguns āderes, katram mājiniekam atbilstošie pozitīvie un negatīvie punkti, un vēl mājas gari. Ja starp šiem visiem elementiem rodas kādas nesaskaņas, šamanis ir tas, kas tās izprot un atrisina, vai dod padomus cilvēkiem, kā to izdarīt. Šie padomi daļēji saglabājušies dažādos ticējumos un paražās, taču sākotnēji tie bija nevis no vecmāmiņas mantoti, bet šamaņa uzzināti no attiecīgiem gariem, un ieteikti konkrētiem cilvēkiem.

Šamanisma reliģiskā izpausme agrāk pamatā notika caur kopienas svētkiem, kur piedalās visi ciltsvai ciema locekļi. Dabas spēku pielūgšanai saistībā ar gadskārtu ritiem līdz mūsdienām saglabājušies Saulgriežu svētki. Piemēram, Jāņu rituāli – rada ekstātiskus stāvokļus, vieglu transu, kas ir šamaniskās kultūras pamatelements. Ķekatas – maskēšanās, kas atbilst kādu noteiktu garu izskatam, un tos pievilina vai atbaida. Līdzīgs nolūks ir šamaņa tērpam, kas sastāv no dabiskiem audumiem, zvērādām, dzīvnieku elementiem (ragi, zobi, nagi), spilgtām krāsām uz sejas un citām atklātām ķermeņa daļām, kā arī dažādiem amuletiem. Šīs maskēšanās pamatā ir uzskats, ka viss, kas ir redzamajā pasaulē, cēlies no neredzamās un turpina tur pastāvēt. Šamanis ir vadītājs rituālam, vai arī atrodas dziļākā transā kā pārējie un svētku laikā atrodas kādā neredzamajā pasaulē. Svētki ir viens no veidiem, kad tiek ceļots pārsvarā augšējās pasaulēs. Kā spēka dzēriens tika dzerts alus vai kāds cits reibinošs dzēriens, ko dzēra visi klātesošie. Stiprāki psihotropie līdzekļi, ko gatavoja no spēka augiem un kas palīdzēja izmainīt apziņas stāvokli, bija paredzēti vienīgi paša šamaņa lietošanai, jo organismam bija jābūt fiziski unj garīgi gatavam šo augu lietošanai.

Viena no praktiskajām šamanisma funkcijām, kas daļēji saglabājusies līdz mūsdienām ir dziedināšana, kas balstās uz uzskatu, ka visi slimību cēloņi pirmkārt meklējami konfliktos ar gariem, tādēļ arī dziedināmi ar garu palīdzību. Gari var būt gan neredzamie spēki, gan senči, gan citi cilvēki, augi un dzīvnieki. Daudzās dzīvs problēmās vainojama cilvēka nesaprašanāsar senčiem,j cilvēks agrāk nejuta sevi kā pilnībā neatkarīgu personu, drīzāk kā dzimtas vai cilts elementu. Vieglākos gadījumos notika individuāla dziedināšana ar zālītēm, vārdiem un spēka priekšmetiem, reizēm ar roku likšanu vai vienkāršiem rituāliem, līdzīgi kā to dara daudzi tautas dziednieki, kas nav šamaņi. Smagākos gadījumos dziedināšanai šamanis devās garu pasaulē. Tad notika garāki rituāli, gandrīz vienmēr kolektīvi – piedalās gan šamanis, viņa palīgs un dziedināmais, gan kopienas dalībnieki, kas dod enerģētisku atbalstu. Tos sauc par šamaniskiem ceļojumiem, kad šamanis dodas uz apakšējo pasauli, lai atgūtu zaudētās dvēseles daļas, iegūtu totēmu un citu garu atbalstu,u.c. Dvēseles daļas zūd, aizķeroties pagātnē, kad cilvēks paliek kādam parādā, vai neatlaiž kādu pieķeršanos. To atgriešana ir viena no praksēm,ko piekopj arī mūsdienu šamaņi. Dziedināšanas rituālam parasti ir ekstātiskā daļa, kas šamani noved „ceļojumam” piemērotā stāvoklī un transa daļa, kad notiek šamaniskais ceļojums. Ceļoja tikai šamanis, pārējie dalībnieki viņu enerģētiski atbalstīja, bet pats dziedināmais visiem vidū atradās pasīvā stāvoklī. Rituāls notika ilgi, vairākas stundas vai dienas, tādēļ šamanim bija jābūt pietiekami izturīgam un neatlaidīgam. Tā kā jebkurš cilvēks ciltī jutās saistīts ar citiem tās locekļiem kā vienotā organismā (par ko jau šis apzīmējums liecina), ikviens bija ieinteresēts cita cilvēka veselībā un labklājībā, ja vien tas iekļāvās kopienā. Dziedināšana notika garu pasaules lokos, kas garantēja maksimāli labu izveseļošanos tad, kad tā nolaidīsies līdz cilvēka fiziskajam ķermenim. Tas varēja notikt gan rituāla laikā, gan pēc tam – visbiežāk pēc neilga laika.

Šamaņa garīgā palīdzība kopienai pašlaik savu nozīmi gandrīz zaudējusi. Tā izpaudās kā notikumu un laika paredzēšana, cilts aizsardzības plānošana, medību vai zvejas laika un vietas noteikšana. Šīs informācijas iegūšana notiek, sazinoties ar dzīvnieku pasaules gariem, vai cilti sargājošajjiem gariem - totēmiem. Dzīvnieku, ko izmantoja pārtikai un apģērbam, nogalināšanai, bija jāiegūst šodzīvnieku gara (kolektīvā) labvēlība un atļauja. Svarīga bija palīdzība cilvēkiem sociālās attiecībās (strīdu izšķiršana) vai attiecībās ar citām ciltīm, lai iegūtu savas kopienas totēmu atbalstu. Totēms ir cilvēka, dzimtas vai kopienas dvēseles daļa smalkajā pasaulē, kas atbilst kāda dzīvnieka, retāk auga vai cilvēciska tēla arhetipiskajai enerģijai. Tā var parādīties materiāla dzīvnieka izskatā, bet var arī palikt garu pasaulē. Šamaniskā domāšana ir abstrakta un daudzdimensionāla – nebija nekādu pretrunu starp to, ka mirušais vectēvs guļ kapā,reizē viņš tiek barots kā citi veļi, nāk sapņos dot padomus un parādās dzimtas totēma (piemēram, brieža) izskatā materiālā pasaulē. Tāpat ir pilnīgi normāli, ka augšējā pasaulē, kur mīt dievi, un no kurienes cilvēki nonākuši, atrodas arī pašu nākotne. Šamanisma rituāli arī nebija stingri notikti pēc viena scenārija – bija kopējās iezīmes, bet rituāla gaitu katru reizi noteica gari. Tādēļ mūsdienu cilvēki, kas pēta šamaniskās tradīcijas, var neiztraukties par to, kā precīzi vēsturiski kāds pasākums noticis – visdrīzāk taisnība būs visiem un nevienam. Šamanisma prakses nav atkārtojamas, tās ir vienmēr mainīgas un dzīvas, jo top praktizēšanas laikā. Dažas darbības, ko šamanis garu pasaulē cilvēku vidū nemaz neizpaudās, bet arī tās kādam bija jāveic. Tādas ir, piemēram, atbalsts Zemei, kāda gara vai veļa stiprināšana, līdzvara uzturēšana neredzamajās pasaulēs , u.c.

Gan pirms lielākām medībām, gan karadarbības daudzviet notika ziedošanas vai upurēšanas rituāli. Ja ziedošana tiešām apzīmē zieda vai kādas lietas došanu, tad upurēšanas rituāli senāk bija samērā asiņaini. Lai tos izprastu, jāsaprot šo cilvēku attieksme pret nāvi kā parādību. Nāve netika uztverta kā vispārējas beigas, bet kā pāreja citā pasaulē, citā stāvoklī. Asinis, kas saturēja gan informāciju par upuri, gan dzīvības enerģiju (nu jau neapgarotu),bija ļoti liela vērtība, ko gan lietoja cilts locekļi, gan piedāvāja gariem. Ziedošanas un upurēšanas jēga ir dot devumu no materiālās pasaules atpakaļ garu pasaulei, jo gars ir primārs, matērija tam pakārtota. Šamanis arī ne tikai noteica, bet spēja ietekmēt (ja gari ļāva) laika apstākļus. Varēja palūgt, piemēram, lai ātrāk beidzas ziema, ja vien gariem nav kāds īpašs nodoms, kādēļ cilti piemeklē attiecīgais klimats. Katrā ziņā jebkuram lūgumam pret garu pasauli bija jābūt tiešām pamatotam, nevis kādas personas iegribai. Ja no mūsdienu cilvēka skatījumapiemēram, gaiļa upurēšana labākas ražas ieguvei liekas bezjēdzīga, tad arhaiskās domāšanas cilvēkam šausmas izraisītu vienkārša gaiļa nogalināšana apēšanai bez iepriekšējas izlīgšanas ar viņa garu. Viss,kam nav attaisnojuma no garu viedokļa, šamanismā ir bezjēdzīgs,un viss, kas tiek darīts saskaņā ar gariem, ir jēdzīgs. Bezjēdzīgas darbības no dabas spēku viedokļa ir agresija pret dabu un pasauli, un cilvēki, kas bija atkarīgi no dabas spēkiem, to cītīgi ievēroja.

Būtisks moments šamanismā ir šamaņa tapšana. Par šamani neviens pats neizvēlas kļūt – to izvēlas gari. Cilvēks var sagatavot sevi tam, lai gari viņu izvēlētos, bet tas var arī nenotikt, var tikt izvēlēts it kā negatavs cilvēks, kam dod laiku spēku iegūšanai un uzkrāšanai. Arī iedzimtība te nav noteicoša, tā ir tikai kā viena no iespējām, kaut gan bieži šamaņi bija vienai dzimtai piederīgi. Reizēm cilvēks jau piedzimst samērā gatavs, ar neparastām spējām, reizēm tāds kļūst dzīves laikā, bet reizēm garu izvēle ir pēkšņa. Cilvēks var attiekties būt par šamani, bet tad viņam neveicas arī parastā dzīvē, var arī rasties nopietnas psihiskas problēmas, jo šamanisms ir dvēseles vajadzība, no tā praktiski nav iespējams atteikties, un agrāk to pat nemēģināja darīt. Parasti kādu laiku, pirms gari izvēlas cilvēku, viņš jūt, ka būs kaut kādas pārmaiņas, jūt citādas intereses, sāk vairāk redzēt un dzirdēt. Kad gari izvēlas cilvēku, viņu piemeklētā sauktā „šamaņu slimība”, kas ir būtisks moments visās šamaniskajās kultūrās. No mūsdienu viedokļa tā ir dziļa psihoemcionāla krīze, kas tiek pārdzīvota caur fizisko ķermeni un maina dvēseles matrici. Pēc dažu tautu tradīcijām izvēlētajā cilvēkā iemājo gars – viņam pašam labvēlīgs, ja vien šis cilvēks turpmāk dzīvos kā šamanis. Pēc citu uzskata – cilvēkā nekas neiemājo, bet mainās viņa uztvere un viņš sāk it kā dzīvot garu pasaulē, fiziski palikdams starp pārējiem. Vēl citi uzskata, ka šamanis vienkārši iegūst spēju brīvi pārvietoties pa pasaulēm, redzēt garus un runāt ar tiem. Šamaņa slimības periods ilgst no dažām dienām līdz pat vairākiem mēnešiem, un izpaužas ar augstu temperatūru, redzējumiem, elpas trūkumu, asinsspiediena svārstībām un psihiskām dīvainībām. Kā likums, visi šie samērā smagie simptomi beidzas, kad cilvēks pieņem savu šamaņa ceļu un izmaina uztveres sistēmu. Šai laikā parasti jauno samani uzmeklē vecais un nodod tam savu mācību. Taču arī tas nav obligāti, jo pamatā ikvienu šamani māca gari. Kad jaunais šamanis tapis, viņš tiek iniciēts – tas nenozīmē, ka ar iniciāciju cilvēks iegūst kādas spējas vai tiesības (to nosaka gari), tā ir jaunā šamaņa ievešana kopienā, lai cilvēki zinātu, kas viņš ir un pieņemtu viņu. Mūsdienās iniciācijas vai nu vairs nenotiek, vai ir tīri simboliskas, bet agrāk tas bija varens rituāls ar visu cilts locekļu piedalīšanos. Šamanim bieži bija palīgs, kas gan kārtoja sadzīviskas vajadzības (pašam šamanim tam nebija ne laika, ne spēka), gan palīdzēja rituālos un uzmanīja ceļojumu laikā. Nevienos laikos šamaņa dzīve nav bijusi viegla un vienkārša no cilvēciskā viedokļa, tādēļ to apzināti nevēlas neviens, kas saprot kāda tā ir. Taču mūsdienu cilvēki ir mainījušies un daudzi var piekopt šamanisma prakses neatrauti no parastās dzīves, vismaz kādu laiku.

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .