DABAS GARI - MĪTI UN REALITĀTE

(Publicēts 2013.gada „Ezotēriskajā gadagrāmatā”)

 Mūsdienās vairs nav noslēpums, ka bez redzamās pasaules pastāv arī neredzamā, ka bez matērijas ir gars un enerģija, taču materiālisma laiks un reliģiskais fanātisms radījis pamatīgu jucekli šajās tēmās. Ņemam par piemēru cilvēku – tas sastāv no matērijas (miesas) ar visām tās funkcijām un sajūtām, taču to iekustina enerģija (spēks), kas izpaužas caur jūtām un emocijām. Tā kā cilvēks nav biorobots, spēju apzināties un domāt dod gara klātbūtne cilvēkā. Būtībā gara klātbūtne ir tā, kas dod dzīvību, jo matēriju vien (plastmasas dakšiņu, piemēram) par dzīvu nenosauksim, un arī enerģija kā tāda (elektrība, radioviļņi), pat ja saistīta ar matēriju (degoša spuldzīte, braucoša automašīna) nav uzskatāma par dzīvu. Tātad dzīvs ir viss, kas ir apgarots – tas spēj attīstīties, augt un mirt, pavairot sevi un mainīties citā formā. Zinot, ka gars izpaužas caur apziņu, ir loģiski secināt, ka apziņa piemīt visam dzīvajam. Dabā nedzīvu formu nav – jebkam, ko redzam, piemīt šīs trīs izpausmes. Tātad – tikpat dzīva, kā mēs ir gan govs kūtī, gan koks mežā, gan pat akmens pievārtē. Visa Zeme, kā dabas veidojums, ir dzīva, pat ja mēs ar savu cilvēcisko prātu to neaptveram. Gara klātbūtne bieži saglabājas arī no dabas materiāliem veidotās lietās – koka un akmens izstrādājumos, sausās tējās, augļos, u.c. Izstrādājums kļūst nedzīvs (zaudē gara klātbūtni), kad tā trīsvienība tiek sarauta, kad gars atdod enerģiju pārstrādes procesā. Pieņemot šādu pasaules uzbūves versiju, liekas pavisam normāli sarunāties ar kokiem, putniem un māliem – domās, jo tās uztver visi, bet tulkojums uz latviešu valodu notiek mūsu smadzenēs. Tulkojumi mēdz būt neprecīzi, individuāli, no kultūrvides atkarīgi, tādēļ arī katrs cilvēks sapratīs nedaudz citu versiju tam, ko uztvers. Ar acīm redzamajām dzīvības formām, tātad, kontaktēties var jebkurš, jo tām piemīt trīsdaļība (matērija, enerģija, gars) tāpat, kā cilvēkam. Taču starp tām pastāv milzum daudz neredzamo (divām bioloģiskajām acīm) būtņu, kas arī ir dzīvas, jo tām piemīt gars un enerģija, vai arī tikai gars. Vārdu, tulkojumu un terminu visām šīm parādībām ir milzum daudz, taču būtību tas nemaina. Senās kultūras tos, kas ir tīri gari, sauca par dieviem, tos mēs tiešā veidā nesajūtam, varam skatīt vienīgi lūgšanās, apcerēs un meditācijās. Taču tie pastāv un ir ar mums kontaktā, un mēdz dot mums zīmes caur pamanāmākām būtnēm un formām. Tīri gari ir arī veļi, vai senči, arī mūsu dvēseles aspekti citās inkarnācijās. Ar tiem var kontaktēties šamaniskajos ceļojumos vai aizlūgumos. Dabas gari un citi, kam tepat starp mums dzīvojas un ietekmē mūsu ikdienu, ir tie, kam vairāk vai mazāk piemīt arī enerģija, tāpēc tos gadās arī sajust. Šie gari rada noskaņu, emocionālo fonu, ietekmē materiālākas dzīvības formas. Tiem piemīt cilvēkiem līdzīgas jūtas un kaut cik saprotamas emocijas. Jūtīgāki cilvēki tos uztver ar ķermeņa vibrācijām, citiem rodas kāda nojausma, citi tā arī nepamana, ka nav vieni. Pie šī tipa pieder arī māju un citu vietu gari. Pasaulē aizķērušamies mirušo cilvēku gariem arī piemīt zināms daudzums enerģijas, taču tie neatrodas īsti savā vietā, tādēļ šoreiz tos neņemšu vērā.

Šis ir šamaniskais pasaules skatījums – tā pamatā ir dzīvība, apgarotība visā, kā arī visa vienotība un savstarpējā saistība. Tas veidojies laikos, kad nedzīvu (neapgarotu) lietu praktiski nebija, jo izejvielas tika lietotas saudzīgi un pārstrādātas minimāli. Šamaniskajā skatījumā ne tikai cilvēks dalās trīs galvenajās daļās, bet visa šī pasaule – kā pazeme, virszeme un debess, jeb apakšējā, vidējā un augšējā pasaule. Apakšējās pasaulēs mīt aizgājušie gari (mūsu dvēseles aizgājušie aspekti un dzimtas senči, kā arī viss cits, kas jau paguvis izpausties), augšējās mīt dievības un neizpaustie gari (mūsu pašu dvēseles neizpaustie aspekti, citas neiemiesotas garīgas būtnes un informācija), bet pa vidu staigājam mēs, cilvēki, kā arī citas redzamās un neredzamās garīgās būtnes. Te ari rodas neapgarotā matērija un enerģija, citur tāda nepastāv. Ne velti augšējās un apakšējās pasaules pieminu daudzskaitlī – tās ir vairākas, taču precīzi dalījumi pēc mums pieņemtām mērvienībām šajās jomās diez vai ir iespējami, un nav arī nepieciešami. Cilvēka dvēseles, tāpat kā visa cita dzīvā sākums nosacīti ir augšējā gara pasaulē. Saprotot, ka sākums visam ir viens, kļūst skaidrs, kā darbojas gan lūgšanas, gan šamaņa ceļojumi pa dažādām pasaulēm, ar mērķi mainīt kaut ko šai pasaulē vai cilvēka dzīvē. Tāpat darbojas garīgā dziedniecība, kas līdzsvaro disbalansu gara pasaulē, dvēseles struktūrās, un rezultātā pēc laika atveseļojas fiziskais ķermenis vai nokārtojas zemes dzīves problēmas. Protams, līdz brīdim, kad līdzsvars no gara pasaules izpaudies materiālajā pasaulē, kas ir blīva un inerta, paiet kāds laiks. Ja šai laikā cilvēks dzīvo neatbilstoši tam, ko vēlas panākt, vēlamā rezultāta nebūs. Šamanis, kā cilvēks, kas orientējas un darbojas gara pasaulēs – augšējā un apakšējā – var līdzēt gadījumos, kad cilvēks pats tur saputrojies. Ja līdzsvars izjaukts tikai fiziskajā plānā, dvēsele pati saviem spēkiem to atkal sakārto un nekas speciāls nav jādara. Cilvēku var mēģināt atveseļot arī pa tiešo iedarbojoties uz matēriju, tas ir ātrāk un reizēm akūti nepieciešams, taču, ja netiks saklausīts dvēseles sauciens pēc palīdzības un nebūs nekādu izmaiņu cilvēka uztverē un emocijās, var jau pierakstīties rindā pie daktera uz nākošo reizi. Darbības tieši materiālajā pasaulē izpaužas stipri ierobežotā diapazonā, jo ātrāk vai vēlāk būs tādi pat materiāli, blīvi, šķēršļi. Darbības, kur iesaistītas papildus enerģijas (fizikālās, bio vai emocionālās), ir nesalīdzināmi efektīvākas. Šajā līmenī darbojas gan fiziķi, gan magi un dziednieki. Neierobežotas ir darbības, kas notiek gara pasaulē, vienīgi jārēķinās, ka līdz materializācijai var paiet laiks, vai arī tā var nenotikt, ja nav pielietojama šīs zemes dzīvē. Garīdznieki un šamaņi bieži vien dara lietas, kam šeit nemaz nav jāparādās, taču netieši tās mūs visus ietekmē, jo kādi mūsu aspekti visu laiku atrodas daudz smalkākās (pēc vibrāciju frekvences) pasaulēs, nekā šī. Laikam ejot, cilvēce kopumā kļūst smalkāka un sāk to sajust, tādēļ arī pēdējos gados tik daudz jautājumu par šīm tēmām. Mēs sākam just, ka nedzīvojam tikai šeit, vai tikai vienu dzīves loku, un ka ap mums ir daudz vairāk dzīvības, kā spējam aptvert. Varētu teikt, ka agrāk cilvēki pat vairāk sajuta dabas spēkus un garus, jo dzīvoja ciešākā saskarē ar tiem. Taču spēja to apzināties bija tikai retajiem, tie darbojās citu cilvēku labā un kārtoja viņu attiecības ar gariem. Pašlaik cilvēku apziņa lielā mērā ir tiktāl atplaukusi, ka neredzamā pasaule var tikt adekvāti saprasta bez mītiem un pasakām, un ar to var droši darboties daudzi cilvēki.

Mīti tomēr ir interesanti, tie satur daudz gudrības un šifrētas informācijas, tādēļ tajos aprakstītām būtnēm un parādībām ir vērts pievērst uzmanību. Katras tautas kultūrā un mītos dievu un garu apraksts atšķiras, bet kopējās iezīmes ir atpazīstamas. Stāstot šīs pasakas no paaudzes uz paaudzi nemainīgā formā, cilvēka apziņai tiek nodota kodēta informācija. Arī tagad tā nav zaudējusi nozīmi, tikai kodi tiek atvērti, klust iespējams uztvert mīta jēgu. Visizplatītākie mūsdienās ir Eiropas seno tautu dabas garu apraksti. Piemēram, Rūķi , saukti arī silvestri, satīri, pani, driādas, gamadriādi – nelielas, zemei, pazemei un mežiem saistītas, spēcīgas un ar dažādām cilvēciskām kaislībām apveltītas būtnes. Rūķi dzīvo ilgi, labprāt palīdz cilvēkiem nodrošināt bagātību, taču vairāk iecienījuši amatniekus, nevis zemnieku. Rūķi sastopami vai visu senās Eiropas tautu teikās, saukti arī par gnomiem vai cvergiem. Ķeltu mitoloģijā ievērojamu vietu kā dabas gari ieņēma Fejas – mežu avotos dzīvojošas burves, vienmēr jaunas, jautras, sievišķīgas un dejojošas. Toties vīrišķīgie Sidi pārvalda pazemes valstību, dzīvo alās un zemē, nodrošina zemniekiem ražu. Ģermāņu mitoloģijā vispopulārākie ir meža gari Elfi – tie dzīvo kokos, vislabprātāk vecos un dobumainos. Pret cilvēkiem samērā vienaldzīgi, ja vien tos netraucē, toties rūpējas par augiem, kokiem un mežu iemītniekiem. Tie ir nelieli, gaisīgi radījumi, kam patīk mēnesgaisma, dziesmas un dejas. Lai nesadusmotu Elfus, ļoti jāsaudzē lielie, vecie koki. Elfu palīdzību var lūgt, ja grib droši justies mežā, ja jādodas tālā ceļā vai jāsargājas no meža zvēriem. Senajiem islandiešiem nopietns gars bija vasaras auglīgā zeme (šai akmeņu valstī tā tiešām ir liela vērtība), kas tika pielīdzināta dievībai – Jerda. Tā bija sievišķā puse vīrišķajam pasaules radītājam Odinam. Visneparastākie ir uguns gari Salamandras – tās reizēm dzīvo vien tik, cik deg uguns, un, ja tām izdodas pēc uguns izdzišanas patverties kādā akmenī, tās var izsaukt ugunsgrēkus. Ir ari ilgāk dzīvojošas Salamandras, tās var saskatit kā spožus punktus gaisā, bet tām ik pa laikam nepieciešama uguns klātbūtne. Tur, kur drūzmējas Salamandras, uguni iedegt ir ļoti viegli. Salamandras ir mainīgas formas un krāsas, ļoti aktīvas un iedvesmojošas. Ūdens gari, saukti arī Undīnes, oreādas, nerūdas, limoniādas, najādas, okeanīdas, jūras meitas, potamīdas ir salīdzinoši lieli, skaisti un lēni. Undīnes vilina cilvēkus ūdenī, iemīlina sevī jaunus vīriešus, taču pašas nespēj iemīlēt. Senslāvu mitoloģijā ūdenī dzīvo Nāras un Ūdensvīri, bet mežā Mežaiņi, kas gan palīdz, gan traucē cilvēkam, kas nonācis šajās vietās. Slāvu akas un dīķus pārvalda spārnoti sieviešu kārtas gari Vīlas. Gaisa gari, Silfīdas vai Silfi ir mūžveci, tie var palīdzēt cilvēkiem garīgi atveseļoties vai arī likt zaudēt prātu. Tās ir spožas, ausainas, lidojošas būtnes, kas mēdz pārvietot cilvēkus un rādīt tiem dažādas citas pasaules. Cilvēks pats to pēc tam atceras kā sapni, vai ari stāsta, ka viņu nolaupījuši citplanētieši. Dēmoniskos dabas spēkus Ziemeļeiropas mītos pārstāv Troļļi, Milži vai Jotuni, kas pārvalda stihijas, dzīvo kalnos, cilvēkiem nepieejamās vietās un nav mums diez cik draudzīgi. Troļļi nav gudri, bet veci un spēcīgi. Dusmigi dabas gari ir arī vilkači, kas liela vilka izskatā mēdz uzbrukt cilvēkiem vai mājdzīvniekiem. Grieķijā mežonīgās dabas garus sauca par Silēniem, tiem garšojis vīns, ar ko tos varēja pielabināt cilvēkam. Cilvēkam tuvas toties ir sievišķīgi spēcīgās Nornas, kas, līdzīgi grieķu Moirām, palīdz sievietēm dzemdībās un nosaka jaundzimušā likteni. Nornas uzskatāmas var vietas gariem, tās apmetas pie mājām, kāda diža koka pakājē, un parādās tikai tad, kad dzimtā gaidāms pieaugums. Mājas gariem liela nozīme bija slāvu tautu mitoloģijā, arī viņu palīgiem – pūķiem.

Latviešu tradicionālais pasaules uzskats būtībā ir tīri šamanisks – ar pasaules (Austras) koku, ar pazemes pasauli un tās pārvaldītāju Māru, ar debess valstību un Dieva likumībām. Ietekmīgākie dabas gari latviešiem ir dažādās Mātes, kas liecina, ka sabiedrības iekārta šo mītu formulēšanas laikā bija matriarhāts. Mātes bija praktiski visām parādībām un darbiem – lielās Zemes, Vēja un Meža mātes, arī Ziedu, Piena, Gausa, Mēslu, Rūšu, Joda, Smilšu mātes, u.t.t. Interesants gars ir rīta blāzmas personifikācija Austra – visa dzīvā un iemiesotā aizsācēja, gara nolaidēja zemes pasaulē. Maģiskajā aplī diennakts ritmā rītausma ir visa primārais sākuma punkts, pie tā apzināti vēršoties, var radikāli ietekmēt jebkuru procesu, kas tiek uzsākts. Latviešiem raksturīgi personificēt (atpazīt attiecīgo garu) arī laika rituma punktus – Saulgriežus un citu zīmīgu dienu garus (Jānis, Metenis, Pēteris, Lieladiena, u.c.) Pat ziemas salam bija savs gars – Lausks, kas aukstā laikā sper pa māju pakšiem. Nozīmīgs bija čūskas gars – gan pašā čūskā parādījies, gan kā mītisks tēls. Čūska sargā no svešā un ļaunā, arī no kaitīgiem gariem, kas ienāk sargājamā vidē no malas vai no pazemes. Par ražu un auglību lielā mērā atbildēja Jumis, kas mēdza apmesties divvārpiņā vai kādā citā dubultā dabas veidojumā. Dubultā, jeb dvīnības godāšana atgādina par ikvienas dvēseles pirmatnējo dalīšanos, kas notiek gara pasaulē, sākoties gara iemiesošanās procesam. Par nopietnu dabas garu tika uzskatīts Krauklis – tajā mita sens un vieds gars, kas cilvēkus brīdināja, deva vērā ņemamas zīmes un nodeva ziņas no garu pasaules. Kontaktos ar garu pasauli ļaudis stājās, izmantojot dabas garu atbalstu – svēti koki, kalni un akmeņi palīdzēja un nodrošināja vajadzīgos apstākļus un spēku koncentrāciju. Joprojām, apzināti vai ne, bet veci koki un lieli akmeņi tiek cienīti un sargāti ne tikai vizuālā izskata dēļ.

Var rasties jautājums – kam gan vajadzīgs ņemties ar dabas gariem, ja tos ne redz, ne dzird, un daudziem no tiem mēs nemaz neesam interesanti? Iemesls ir kaut vai – spēka un jūtu bagātināšanās un attīstība. Pašlaik mēs dzīvojam vidē, kur bieži vien nedzīvu lietu ir stipri vairāk kā dzīvu – tātad atrauti no dzīvības, no gara, no enerģijas. Tā kā vajadzība pēc dzīvības ap sevi cilvēkiem tomēr saglabājusies, aizvien vairāk tiek meklēts un piekopts dabisks dzīvesveids un saikne ar dabu, ar tās gariem. Rodas iekšēja prasība pēc enerģijas un gara klātbūtnes. Pēdējos gados modē nākusī svaigēšana ir organisma izmisuma sauciens pēc dzīvības enerģijas. Ar to aizraujas pamatā pilsētnieki, kam dzīvības un gara trūkst, jo laukos dzīvojošiem nav tāds enerģijas deficīts un nav arī šādas vēlmes. Dabas garu enerģija daudziem var likties sveša un nepierasta, ja ar to iepriekš bijis maz saskares. Vai nu mēs šos garus jūtam, vai ne – viņi mūs pamana, viņi zin, ko mēs gribam, jūt mūsu attieksmi un emocijas. Galvenais nosacījums kontaktējoties ar jebko dabā – cieņa un uzmanība. Nevērīgu vai agresīvu attieksmi dabas gari necieš, tie sākumā cilvēku izjoko, vēlāk cenšas apturēt, bet ja tas netiek saprasts – var arī izraisīt kādu stihisku nelaimi vai avāriju. Nelaimes tiešais cēlonis noteikti būs kāda reāli apskatāma lieta – krītošs koks, brūkoša klints, u.c. Taču, redzīgam cilvēkam pavērojot notiekošo, tur piedalās sadusmoti vai savā dzīvē iztraucēti dabas gari. Viņu klātbūtni reizēm jūt kā spriegumu gaisā, silta vai auksta gaisa plūsmas, vibrācijas un neredzamus pieskārienus ķermenim, nepamatotas emocionālās svārstības, priekšnojautas un dīvainus sapņus. Dabas gari ir godīgi – pirms iejaukšanās tie cilvēku vienmēr brīdina, tikai mēs mēdzam to neņemt vērā. Dabā, atrodoties jebkurā vietā, vēlams atcerēties, ka nekad un nekur mēs neesam vieni – paralēli mums redzamajam norisinās dažnedažādi notikumi, katrā pļavā ir neredzami iemītnieki, starp visiem kokiem mežā virmo dzīvība. Un arī redzamās dabas formas nav tikai formas, savs gars ir katrai smilgai, katrai sēnei un sūnai. Taču, to uzzinot, nav jābaidās samīt skudru vai aizlauzt zāles stiebru – mūsu iedarbība uz dabas būtnēm ir līdzīga kā vējam, lācim vai palu upei – ja tā notiek savā vietā un laikā, tai ir jēga. Dabā nāve nav nekas slikts, tās nav beigas – tā ir normāla pāreja no viena cikla uz otru. Tādēļ nejauši vai ar nolūku kļūt par kādas puķes nāves cēloni nav nekas nosodāms. Cita lieta – kā mēs to puķi izmantojam, jo bezjēdzīgi izmantota dzīvības enerģija ir pretdabiska darbība, tātad tā ir pret gara pasaules likumsakarībām. Bezjēdzīgas darbības dabas gari mēģina apturēt, un par to tiem būtu jāpateicas, nevis jābaidās. Pie tam bezjēdzības izjauc līdzsvaru to darītājā un var sekot neizprotami, nepatīkami notikumi citās dzīves jomās. Liela daļa dabas garu dzīvo savu dzīvi, un par mums, cilvēkiem, neliekas ne zinis, kamēr mēs pie viņiem nevēršamies. Taču, tāpat kā mums patīk laipni ciemiņi, bet nepatīk tie, kas ar mums nerēķinās, arī dabas gari priecājas, ja viņiem izrādām uzmanību, bet dusmojas, ja tos neņem vērā. Daļa no tiem nemaz nezin, ka mēs viņus neredzam, jo viņi mūs redz daudz biežāk, bet ne vienmēr. Nav vajadzības piekopt kādus speciālus rituālus vai veikt kādas darbības dabas garu pielabināšanai, kā vien – parūpēties par tās vides tīrību, kur ir viņu dabiskās mājvietas. Ejot dabā, jāatceras, ka ik uz soļa dzīvo kāda būtne – mēs ieejam viņu teritorijā, nevis viņi mūsējā. Ar mežu, kokiem, akmeņiem un attiecīgās vietas gariem var domās gan sveicināties, gan sarunāties – viņi arī labprāt atbild. Ir zināmas metodes, kā noskaņot sevi, lai zinātu, ka atbildes nav fantāzijas augļi, bet uztvertās ziņas. Tā kā cilvēki nemaz tik bieži necenšas apzināti komunicēt ar dabas un garu pasauli, šīs būtnes parasti ir ļoti atsaucīgas. Viņi ļoti priecājas par izrādīto uzmanību, un labprāt sagādā mums kādu patīkamu pārsteigumu. Tā kā nemateriālās būtnes ne ēd, ne dzer, liekas neloģiskas tradīcijas, kur garus vai veļus cienā ar pārtikas produktiem. Tomēr šīm darbībām ir jēga – pārtika satur ne tikai fizisko, bet ari enerģētisko vērtību, kas ir lielāka pašu gatavotam ēdienam, un vēl arī piesaista cienātāja domas un uzmanību. Tā ir tā cienasta daļa, no kā pārtiek garīgās būtnes – pārējo parasti notiesā savvaļas dzīvnieki. Agrāk cilvēki labprāt izpildīja dažādus rituālus, lai pielabinātos gariem – īstenībā tā bija sava prāta un emociju uzskaņošana uz attiecīga viļņa. Ja ir labs kontakts ar savu iekšējo pasauli, to pašu var paveikt bez nekādiem rituāliem un palīglīdzekļiem. Kaut gan dažas metodes ir ļoti ieteicamas, ja grib izveidot ar gariem dziļāku kontaktu – noteiktā veidā izmainīts elpošanas ritms, attiecīgas frekvences un ritma skaņas, ķermeņa novietojums pret debespusēm un kustības, kā arī smaržvielas un kvēpināti augi.

Dabas gari ir saistīti ar noteiktām stihijām – uguni, ūdeni, zemi vai gaisu, un atrodami atbilstošās debespuses virzienā. Visemocionālākie, radošākie, arī bērnišķīgākie gari dzīvo austrumu pusē, tur mīt arī uguns gari. Uz dienvidiem mājo ūdens gari, ziedu gari, tie ir skaļi, temperamentīgi, labi pamanāmi, tie mēdz pieņemt cilvēcisku izskatu. Rietumu pusē dzīvo zemes un augļu gari, tie ir vecīgi, gudri, pamācoši un darbīgi gari, kas cilvēkam var dot daudz praktiska labuma. Ziemeļu gari ir klusi, tiem ir ļoti smalka un netverama enerģija, tie ir gaisa gari, putnu un vēja gari, kas mums var pastāstīt kaut ko par pasaulēm, kurās paši nespējam nokļūt. Tā kā gara pasaulē mērvienības un attiecības uztveramas diezgan nosacīti, šajos virzienos var vērsties no jebkuras vietas pasaulē. Pie gariem, kas piesaistīti noteiktai vietai, vieglāk vērsties, ja šai vietā atrodas, bet tas arī nav obligāti. Ir vietas, kur šie kontakti notiek īpaši viegli – robežzonas vai svētvietas. Tajās ikdienas dzīve un saimnieciskā darbība parasti nevedas, bet, lai noskaņotos ceļojumam smalkajā pasaulē, tās ir ļoti piemērotas. Ir vietas, kas cilvēkam palīdz koncentrēties un dod papildus spēkus kontaktam ar spēcīgām un nopietnām smalkās pasaules būtnēm, kā arī saņemt papildus spēkus ikdienas dzīvei – tās ir spēka vietas. Arī tur katru dienu dzīvot nav vēlams, enerģijas koncentrācija ir pārāk liela un specifiska, cilvēkam tas var kaitēt. Dabas gariem ir noteikts dzīves ilgums, kas var būt gan ļoti īss – tikai daži mirkļi uguns gariem, gan vairākus tūkstošus gadu ilgs zemes gariem. Senākie gari apmetušies cilvēku neskartās vietās, arī alās, kalnos, akmeņos, vējā un upē. Ar tiem arī var sarunāties, taču jāņem vārā, ka saņemtā informācija var būt cilvēkam praktiski nelietojama. Senie zemes gari uztur pašu Zemi, veido un sargā tās smalkās struktūras, un mēs viņu uztverē esam kā sīkas blusas.

Ikvienam cilvēkam apkārt ir daudz palīdzīgu un ieinteresētu garu, kas materiālajā pasaulē nevar darboties, tādēļ tie ir mums tāda kā atbalsta grupa, ja vien dzīvojam radoši un saskaņoti. Šie gari ir saistīti arī ar katra mūsu dvēseles attistības virzienu, palīdz to noturēt un realizēt. Tā kā dvēseles ir visdažādākās, arī situācijas, kādas mums piespēlē, un ar kādām virza, ir stipri atšķirīgas. Ja cilvēkam liekas, ka viņam kaut kā neveicas dzīvē, visdrīzāk viņš dzīvo nesaskaņā ar savu dvēseli un neņem vērā savu atbalstošo garu dotās zīmes un situācijas. Agrāk cilvēks gāja pie šamaņa, lai tas tiek galā ar viņa gariem vai dvēseles sajukumu, taču laiks iet uz priekšu, cilvēki attīstās un tagad daudzi ir spējīgi paši to visu saprast un atjaunot līdzsvaru ap sevi. Vienīgi – var gadīties, ka nav gatavu priekšrakstu, kā tas darāms, jo šis darbs ir individuāls, citu pieredzi var izmantot tikai kā informatīvo materiālu. Arī dažādas iniciācijas (būtībā pārprogrammēšanas) tikai paver iespējas, bet nedod gatavas spējas kaut ko darīt. Bieži vien gari dod zīmes – sīkus notikumus, kas nez kāpēc pievērš uzmanību un neiekļaujas kopējā kontekstā. Tie var būt kā priecīgi sveicieni, tā neapmierināti brīdinājumi. Visvairāk labuma cilvēks gūst, ja apzināti uztur attiecības ar sev draudzīgajiem gariem. Ikviens kādreiz ir ievērojis, ka kāds koks, mežs vai akmens tā īpaši piesaista uzmanību un kļūst par iemīļoto vietu, kur atpūsties un nodoties pārdomām. Tas ir tā koka vai meža gars, kas pret mums noskaņots draudzīgi un gaida mūs atkal atnākam. Ja ar to ikreiz sasveicināmies un pievēršam kaut nedaudz uzmanības, tas sāk mūs atbalstīt ikdienas gaitās. Katram ir savi noteikti dabas gari un to grupas, kas ir noskaņoti uz atbilstoša vibrāciju viļņa, atliek tikai tos iepazīt. Tie mēdz būt saistīti ar kādām noteiktām ģeogrāfiskām vietām, tādēļ katram ir kādas viņa dzīvei piemērotākas vietas. Reizēm tajās izdodas piedzimt, reizēm tās jāatrod dzīves laikā. Taču, arī dzīvojot svešā vietā, ar tās apkārtnes gariem var iedraudzēties. Uzmanīgāk pavērojot, ikvienā vietā var atrast savu koku, savu pagalma vai parka nostūri. Diemžēl arī smalkajā pasaulē ir gari, kas pret cilvēku jau sākotnēji noskaņoti naidīgi vai negodīgi. Tos reizēm sauc par zemākiem astrāļiem, zemās frekvences vibrāciju dēļ. Visbiežāk tie ir starppasaulēs aizķērušies mirušo būtņu gari, kas mums tik pazīstamā egoisma, slinkuma un muļķības dēļ nevar vai negrib doties tālāk. Tā kā tiem trūkst enerģijas, tie barojas no citām dzīvām būtnēm. Ar šiem gariem jāapietas uzmanīgi – vai nu piesaistot citus, sev draudzīgus garus, vai kādu, kas profesionāli aizvadīs apmaldījušos būtni uz to pasauli, kur tai pienākas būt. Uz savu roku veicot šādas darbības, ir risks piesaistīt parazītisko garu vēl ciešāk, vai pat ielaist sevī. Šos garus parasti nevar pieskaitīt dabas gariem, taču mēdz būt izņēmumi. Ja cilvēks apzināti iznīcina kādu dabas vietu – kalnu, upi vai koku – tā gars, ja tas savā attīstībā ir pietuvojies cilvēciskajai dabai, var kļūt atriebīgs un tad tai vietā notiks dažādas nelaimes, vai arī tiks vajāti cilvēki, kas vietu iznīcināja.

Interesanta garu grupa, kas pieskaitāmi dabas un vietu gariem ir māju gari. Tie ir kādas vietas pieradinātie gari, kam piemīt daudzas cilvēciskas īpašības. Tiem, līdzīgi kā mums, mēdz būt dažāds raksturs – ir jautrie, dauzonīgie, dusmīgie, mīlīgie vai vienaldzīgie mājas gariņi. Parasti tie piesaistās mājai tad, kad tā uzcelta un tajā sāk dzīvot cilvēki – jaunbūvēs māju gari nedzīvo. Ja jaunbūvē jūt gariņa klātbūtni, tas visdrīzāk ir attiecīgās vietas gars, kas reaģē uz celtniecības darbiem. Ja viņš ir satraucies, vēlams ar to izlīgt, citādi var traucēt darbiem. Šādu gariņu, ja zin tā piesaistes vietu, var ievilināt kāda akmeni vai koka stādā (pa nakti novietojot tos attiecīgajā vietā) un tad aiznest uz netālu vietu, kur tas netraucēs cilvēkiem. Mājas gariņš jaunā mājā parasti arī ir mazs un jauns – kā bērns ģimenē. Tas nav īpaši spēcīgs, bet ļoti saticīgs un draudzīgs saimnieku ģimenei. Problēmas ir, ja mājai bieži mainās saimnieki – mazais mājas gariņš kļūst bēdīgs, jo pieķeras vienai noteiktai dzimtai, nākamajiem tas var sagādāt nepatikšanas. Taču līdzi ņemt to nav vēlams (ir izņēmumi) – labāk sarunāt un izskaidrot, ka nākamie iedzīvotāji arī būs labi un draudzīgi, piebarot to, sagatavot gariņam kādu drošu mājvietu. Tiem patīk pieķerties kādam krūmam pagalmā, lielākam puķupodam, kādam akmenim, vai priekšmetam, ko nekad nemet ārā. Bieži vien mājas gari atrodami plīts vai krāsns pelnos. Vecāku māju gari ir spēcīgi, seni, gudri, bet ar savu noteiktu raksturu, kas ietekmē iedzīvotājus. Ar tiem ļoti vēlams sadzīvot, jo dabūt prom tos nevar un nevajag, toties kritiskā brīdī tie var sniegt negaidītu atbalstu – atvairīt zibeni, aizdzīt zagļus, atveseļot cilvēkus vai atrisināt ģimenes attiecības. Ievācoties dzīvot vecā mājā, ar gariem jāapietas uzmanīgi. Kamēr nav zināms, kur tie piemetušies, priekšmetus un būves detaļas jākustina ļoti uzmanīgi, lai neizjauktu viņu dzīves telpu. Ja ievākšanās laikā sajūt nogurumu vai nepatīkamas emocijas, jāpārtrauc darbi un jāraugās, vai nav kas par daudz izjaukts.

Vecu, pamestu māju gari paliek tai vietā dzīvot vēl labu laiku pēc tam, kad cilvēki tur jau vairs nedzīvo, jo pats svarīgākais tiem ir vieta un māja. Kaut kad pienāk arī dabas un māju garu dzīves beigas, jo tiem, kā ikvienai dzīvai būtnei ir savs dzīves cikls, tikai tas nav mērāms mūsu laika mērvienībās.

 

Marija Blūma-Kauliņa, šamanis un zāļu sieva

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .