Cilvēks nav vientuļa sala

Tik tiešām – cilvēks nav vientuļa sala, ne tikai sociāli psiholoģiskā, bet arī informatīvā un spēka ziņā. Kā koka zarus baro saknes, tā cilvēku dzimtas nākamās paaudzes smeļ spēku senču mantojumā. 


Šis mantojums ir gan fiziski taustāmā plānā atrdams, gan enerģijas daudzumā, spējās un talantos izpaudies, gan dzīves notikumos savirknējies. Viss dzīvais, arī clvēks, ir trīsdaļīgs – kopumu veido fiziskā jeb bioloģiskā, spēka jeb enerģijas, un domu jeb informatīvā daļa. Šāda triāde veido gan atsvišķas būtnes, gan sarežģītas kopienas, piemēram dzimtu. Dzimtas fiziskais mantojums mums ir saprotams un pazīstams – mantiskie novēlējumi, ģenētiskās īpatnības un dotumi, iedzimtās slimības un dažādas paaudžu vienošanās. To visu var izmērīt, apskatīt un aprakstīt. Ar enerģētisko daļu ir sarežģītāk, tā ir netveramāka substance, precīzi neizmērāma, bet sajūtama. Tā ietver mūsu rakstura īpašības, iedzimtās vēlmes un patikas, valdošās jūtas un ikdienas emocionālos stāvokļus, kā arī vitalitātes jeb dzīvības enerģijas daudzumu, kas mēdz būt stipri atšķirīgs dažādiem cilvēkiem. Vēl grūtāk pamatojama, bet acīmredzami novērojama ir informatīvā mantojuma daļa, kas izpaužas mūsu nez no kurienes radušajos uzskatos, domformās, izvēlēs, lēmumos un sižetos, ko dzīve it kā neviļus savērpj mums apkārt. Tāpat kā mūsu kermeņi, veidojoties mātes miesās, top no iepriekšējās paaudzes radītajām šūnām, mūsu enerģētiskās un informatīvās daļas top no mātes un tēva spēka un apziņas devuma, kas, savukārt, veidojies no viņu vecākiem un vecvecākiem.

Zīmējumā var redzēt dzimtas koku it kā no augšas. Šī ir vienkāršota shēma, kur redzami tikai vecāki un viens bērns, bez brāļiem, māsām, otrajiem laulātajiem un citiem ģimeņu sazarojumiem, kas mūsdienās kļūst izvien sarežģītāki. Redzams, ka vietā, kur dzimtas koka zars pārzāģēts kādu šiem cilvēkiem vien zināmu iemeslu dēļ, enerģijas plūsma pārtrūkst un nākamās paaudzes saņem mazāk spēka, nekā tām pienāktos. Turklāt jaunākās paaudzes ar savu enerģiju un dzīvi ‘aizlāpa’ sistēmas defektus, dodot savu spēku nevis bērniem, bet senčiem. Līdzīgi kā kokam nokalst zars, ja tam nozāģē kādu sakni, arī cilvēka dzīve deformējas, ja tas neaņem kādu sava dzimtas koka atzara enerģijas devu. Arī informatīvā laukā stājas spēkā nākamām paaudzēm destruktīvas programmas, jo dzimtas koks, kā vienota sistēma, cenšas šo robu aizaudzēt ar to zaru palīdzību, kuros dzīvība vēl plūst. Rezultātā cilvēki, kas dzīvo pēc šī energoinformatīvā defekta, ar laiku pamana, ka viņu dzīves notiek ne pavisam tā, kā viņi gribētu un darītu. Lai kā arī censtos, notikumu sekas neatbilst to cēloņiem, scenāriji atkārtojas vairākas reizes dzīvē, un arī no paaudzes paaudzē, un liekas, ka visa pasaule spēlē kādas sazvērnieciskas spēles pēc dīvainiem noteikumiem. Tā notiek tādēļ, ka dzimta kā sistēma liek kādam no nākamām paaudzēm neapzināti izdzīvot to, ko kāds cits iepriekš nav izdzīvojis. Turklāt šis cilvēks, kura neizdzīvotos notikumus mēs piepildām, var nebūr pazīstams, vai pat vispār nezināms.

Dzimta ir kopums, dzīvs organisms, apzināta un pašpietiekama sistēma, kas nemitīgi aug un attīstās, ar mērķi piedzīvot pilnību jeb veselumu. Veselums šai gadījumā jāsaprot kā visu iespējamo jūtu, īpašību, notikumu un raksturu piedzīvojums caur neskaitāmi daudziem dzimtas locekļiem daudzās paaudzēs. Tā kā šis veselums ir primārais mērķis, tam tiek veltīts galvenais spēks, kas rada dzīvību – absolūtā mīlestība. Mīlestības plūsma dzimtā būtu dabiska, nepārtraukta un mūžīgi radoša, ja vien nebūtu cilvēkam dotās brīvās gribas un izvēles, kas veido visdažādākos samezglojumus šajā plūdumā. Dzimtas enerģiju dīvainās spēles un samezglojumi nav jāuztver kā kādi slazdi vai ierobežojumi, bet kā mīlestības ceļu līkloči, kam paši dzimtas locekļi ir salikuši ceļā barjeras.  Šīs barjeras pamatā pamatāa būvētas no dažādu paaudžu priekšstatiem, aizspriedumiem, vājībām un bailēm, kas tiem cilvēkiem, kuri tās veidoja agrākos laikos, likās loģiskas un pašsaprotamas, bet mums tās vairs nav aktuālas. Mēs tās varētu vienkārši neņemt vērā – jo tā taču ir pagātne, ko nevar mainīt – un dzīvot tālāk savas dzīves tā, kā gribam un mākam, ja vien nebūtu šie energoinformatīvie traucējumi, kas mūsu dzīves neviļus pagriež tādōs ceļos, kādi mums anv atbilstoši. Jāsaka, ka fiziskos mantojumus neņemt vērā iz vieglāk – no tiem var atteikties, tos var ārstēt un trenēt, var pārtraukt vienošanās un likumiskās saistības. Energoinformatīvās lietas ir netveramākas, tās nevar mainīt ar gribas piepūli un dokumentārām saistībām vien. Lai izmainītu savu enerģiju un informācijas mantojuma nastu un pārvērstu to par spēku dodošiem resursiem, lai atbrīvotos no traucējošām saistībām un to vietā iegūtu dzimtas atbalstu, pasaule mums, cilvēkiem, ir devusi garīgā darba metodes, kas palīdz šo visu sakārtot.

Mūsdienās šīs metodes sauc par sistēmiskiem sakārtojumiem vai sistēmfenomenoloģijas metodēm, jo tās kārto ne vairs personibas aspektus, bet sistēmiskās (pamatā – dzimtas ) lietas un plūsmas. Agrāk šo darbu veica šamaņi, kas atgrieza cilvēka dvēseles zudušās daļas pie viņa atpakaļ un atbrīvoja cilvēku no svešu garu piesaistēm. Mūsdienu versiju pirmais noformulēja vācu misionārs - psihoterapeits Berts Hellingers 80-tajos gados, tādēļ to bieži vien dēvē par Helingera metodi, kas nav gluži korekti tiem daudzajiem praktizētājiem, kas nav pie paša Berta mācījušies un, visdrīzāk, lieto kādas atvasinātas sistēmisko sakārtojumu metodes. Sistēmu kārtošanas prakses pašlaik kļūst aizvien aktuālākas, jo to ietekme ir plašāka par psiholoģiju un psihoterapiju klasiskā izpratnē, un arī progresīvi psihoterapeiti un transpersonālie psihologi tās pielieto. Sistēmiskais darbs notiek energoinformatīvajos laukos, kas līdz šim bija ezotēriķu, bioenerģētiķu, dziednieku, garīdznieku un šamaņu joma.

Vārds sistēmfenomenoloģija sastāv no sistēma + fenomens, ar fenomenu saprotot dzīves parādības, elementus, vienības, kas veido struktūras un sakarības. Sistēmfenomenologs ir cilvēks, kas saprot cilvēku veidojošo un saistošo sistēmu uzbūvi un spēj nolasīt no energoinformatīvā lauka procesus šajās neredzamajās struktūrās. Kā fenomens šajā nozarē var būt gan cilvēks kā būtne, gan kāda enerģija, gan jūtas ar dažādu izcelsmi, gan konkrēts notikums vai tā astātais nospiedums laiktelpā. Sistēmisko sakārtojumu jēga un mērķis ir sakārtot sistēmu (dzimtas vai citu) tā, lai spēku plūsma tajā atjaunotos un katrs elements būtu savā īstajā vietā, citu pieņemts un akceptēts. Pēc šāda darba cilvēka dzīve pamazām sāk ritēt tādu gaitu, kādu tai piedod pats cilvēks ar savām vēlmēm, domām un rīcību. Par sistēmfenomenoloģijas metodēm uzskatāmas arī tradicionālās un mūsdienu šamaniskās prakses, karmiskās regresijas, holodinamika, iekšējo balsu dialogi, organizāciju sakārtojumi un sistēmiskais koučings, stalkings un gara radu struktūru kārtojumi.

Mūsu materiālajā pasaulē dzīvojot, cilvēku pamata vajadzības un resursi saistās ar dzimtu, un ar tās tuvāko strukturālo vienību – ģimeni. Tādēļ šie, dzimtas un ģimenes, sakārtojumi ir visaktuālākie un pirmie, pie kā ir vērts ķerties pēc tam, kad parastās psiholoģijas un dziedniecības iespējas izsmeltas vai izrādījušās nederīgas. Ir jautājumi, kas jau uzreiz šādā veidā risināmi, piemēram – paaudzēs atkātojošies attiecību un notikumu scenāriji, kad tiek izvēlēti partneri ar līdzīgām īpašībām, noteiktos cilvēku gados notiek līdzīgi notikumi, dažādu paaudžu nepazīstami cilvēki pieņem līdzīgus lēmumus, atkārtojas miršanas veidi vai gadi, parādās jūtas un emocijas, kam cēloņi citās paaudzēs, atkārtojas slimības bez medicīniskiem cēloņiem, atkārtojas atkarības un tipiskas materiālas problēmas. Pēc sistēmas sakārtošanas šīs problēmas un sakritības izzūd vai nu tā cilvēka dzīvē, kas šo sistēmisko darbu paveicis, vai viņa bērnu un nākošo paaudžu dzīvēs. Bieži vien šādai sistēmas kārtošanai ir harmonizējoša ietekme arī uz blakus esošiem cilvēkiem – fiziskajiem un gara radiniekiem. Ja dzimtas sistēmiskās problēmas atstāj nerisinātas, tās vai nu tiek mantotas tālāk – pārceltas un nākamām paaudzēm, vai parādās kā problēmas dvēseles turpmākajās inkarnācijās kā karmiskas problēmas, vai arī atspoguļojas attiecībās ar gara radiniekiem.

Sistēmiskais darbs praktiski vienmēr noris kopā ar šo procesu vadītāju, jo ir ļoti grūti pašam esot sistēmas iekšpusē, kārtot to, uzturot skatu no malas – tas būtu lidzīgi, kā mūsu kāja vai auss censtos atveseļot visu ķermeni kopumā. Sistēma ir arī mūsu ķermenis, kurā karam orgānam ir sava vieta un funkcija. Atsevišķi elementi dod ziņas kopumam, bet nevar izmainīt tā virzību un uzlikt savus nosacījumus, jo tie neredz šo kopējo virzienu un kopējo mērķi. Sistēmisko sakārtojumu vadītājs, sistēmfenomenologs, redz kopainu no malas, redz procesu virzību, spēj to iecelt konkrētājā laikā un vietā, kad noteik sistēmiskais darbs un noturēt vēlamajās robežās visa procesa garumā. Vadītājs spēj nolasīt it kā nerezamās energoinformatīvā lauka dotās zīmes, iztulkot tās un virzīt procesu attiecīgajam cilvēkam vēlamajā virzienā. Jāsaka gan, ka šis vēlamais virziens atbilst cilvēka dvēseles vajadzībām, ne prāta iegribām vai sociālajām vērtībām. Reizēm tas viss sakrīt, bet reizēm nē, un tad jāsaprot, ka patiesu laimi un mīlestību var sajust tikai dzīvojot abilstoši dvēseles ceļam, ka pārējais nes vien ātru, virspusēju apmierinājumu. Ļaujoties dvēseles ceļam, pamazām prāta priekšstati atkāpjas un viss dzīves plūdums harmonizējas bez speciālas piepūles. Sistēmiskais darbs var notikt gan individuāli, divatā ar vadītāju, gan grupā, kopā ar citiem cilvēkiem, kas uz sakārtojuma brīdi aizvieto kādus elementus konkrētā lauka struktūrā. Darbs grupā, protams, ir jaudīgāks, plašāks un precīzāks, tas dod lielu labumu visiem šī procesa daībniekiem, ne tikai tam, kura lauks tiek kārtots.

Marija Blūma-Kauliņa, sistēmfenomenoloģe, šamane, sistēmisko sakārtojumu vadītāja

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .