CILVĒKA VESELUMS

(Publicēts 2016. gada "Ezotēriskajā gadagrāmatā")

 Veselība fiziskā un arī psihiskā plānā ir visiem saprotams jēdziens, un tās nozīme ir nenoliedzama. Vairumam šī izdevuma lasītāju nav jaunums arī tas, ka viss redzamais ir neredzamo enerģiju un gara pasaules izpausme, jeb materializācija. Fizisko un garīgo slimību saistība tiek atzīta jau oficiālo mediķu vidū, ja runa ir par stāvokļiem, kas dēvējami par slimību, tātad tādiem, kas traucē pašam cilvēkam vai apkārtējiem. Dzīve bez manāmiem un jūtamiem traucējumiem, spēja iekļauties sabiedrībā, parasti tiek uztverta kā veselības pazīme. Par veselību tā varbūt arī liecina, bet ne par veselumu.

Kā tā? Kas tas par neveselumu, kas piemīt it kā veselīgam un veiksmīgam cilvēkam? - Katru dienu mēs izdarām neskaitāmas izvēles saistībā ar darbu, attiecībām, pārtiku, izskatu, iekšējo vērtējumu, apkārtējo pieņemšanu, informatīvo telpu, pašu emocijām, u.t.t. Un pārsvarā domājam, ka izvēlamies paši, vadāmies pēc savām vēlmēm un uzskatiem, ķermeņa maņām un jūtām. Diemžēl tā nav patiesība. Cilvēkā, kas nenodarbojas ar apzinātu sevis iepazīšanu un savas personības attīstību, mājo neskaitāmas svešas domas, enerģijas, programmas un pārliecības, ko iedveš vairāk vai mazāk apzinātas svešas enerģētiskas būtnes. Par to nemēdz runāt, jo visiem gribas būt neatkarīgiem un patstāvīgiem, pat nenojaušot - no kā neatkarīgiem un par ko patstāvīgiem. Labākā gadījumā pieļaujot, ka pielāgojamies sabiedrības normām vai vecāku audzināšanai. Sliktākā gadījumā apgalvojot, ka arī no tā esam neatkarīgi. Liela daļa uzskatu un pārliecību, kas mājo mūsu galvās, kā izrādās, nepieder mums pašiem. To ir tik daudz, ka labi vien ir, ka sākumā neredzam šo apjomu, citādi varētu zust apņēmība atrast sevi visā svešo enerģiju un domformu jūklī. Dažas lietas, kas mums mācītas, tiešām ir derīgas pašreizējā dzīvē un nav jāatmet, kaut arī to avots ir citu cilvēku pieredze. Dažas izrādās traucējošas, un saprātīgs cilvēks no tām cenšas atbrīvoties. Un te atklājas šī raksta pamatproblēma – atmest atmetot neko nav iespējams! Iemesls kaut kur dzirdēts – daba nemīl tukšumu....

Daļēji šie jautājumi risināmi psiholoģiskā ceļā. Atzīstot kaut vai citu cilvēku (vispirms jau vecāku, tad skolotāju un citu autoritāšu) uzskatu ietekmi uz mūsu vēlmēm, ir iespējams kaut ko ar tām darīt – atteikties vai pieņemt lietošanā. Atmetamā lieta (uzskats, emocija, prāta programma, u.tt.) nekur nezūd, bet pārveidojas, piesaista papildspēkus, maskējas un atgriežas ar lielu meistarību, vai arī rada nopietnas problēmas citā dzīves jomā. Tas pats notiktu, ja mēs mēģināt atmest kaut ko, ko esam atzinuši par labu esam. Ar šādām problēmām strādā tradicionālās psiholoģijas nozares, kas apskata cilvēka dzīvi sākot no viņa dzimšanas vai, labākā gadījumā, no ieņemšanas brīža. Praktiski visi psihologi palīdz cilvēkam saprast sevi šīs dzīves kontekstā, atliek vien izvēlēties sev tīkamāko psiholoģijas virzienu un metodi. Šāda līmeņa darbs ar sevi palīdz iekārtoties sabiedrībā, dibināt kontaktus, regulēt savas emocijas un attīstīt spējas. Bieži vien ar to pietiek, lai cilvēks justos apmierināts ar dzīvi.

Tomēr reizēm ar psiholoģiju nepietiek, reizēm cilvēks jūt, ka viņa dzīvi ietekmē spēki vai reālas būtnes, kas nav ne redzami, ne taustāmi, ne vārdā saucami. Senākos laikos tādos gadījumos runāja par apsēstībām, un nodarbojās ar velnu izdzīšanu, vēlāk šo jomu daļēji centās pārņemt psihiatrija, bet pašlaik šai jautājumā novērojamas divas galējības. Reliģiskajās kopienās atdzimst eksorcisms (garu izdzīšana), taču šie rituāli nav necik progresējuši kopš viduslaikiem, un arī izpratne par apsēstību joprojām ir samērā primitīva. Tā kā cilvēkiem nav skaidri iemesli, kāpēc tā ar viņiem notiek, rezultāts ir mūžīgs iekšējs karastāvoklis, kurā uzvarētājs nav iespējams, jo nav reāla iekarojamā objekta - tiek karots par cilvēka spēkiem, ar ko tas mēģina aizpildīt savus enerģētiskos tukšumus. Šo rituālu galvenais trūkums ir svešo būtņu pieņemšana par naidīgām un agresīva attieksme pret tām. Taču tās kādreiz nākušas cilvēkam palīgā, un viņš pats tās labprāt pieņēmis, jo nav redzējis citu izeju no savām grūtībām. Svešo enerģiju darba metode ir kārdināšana, nevis vardarbība, kaut arī cilvēks, nokļuvis to varā, var izturēties vardarbīgi. Agresiju rada iekšējais konflikts šādā cilvēkā, jo viņš jūtas vīlies, apmānīts - cerētās laimes vietā iegūts surogāts, kas dod labākā gadījumā ātru apmierinājumu, pēc tam prasot aizvien lielāku spēku atdošanu svešajām būtnēm. Ja cilvēks šādā stāvoklī nonāk pie eksorcista, kas vienkārši izdzen no viņa lauka svešo būtni, cilvēka enerģētiskais tukšums saglabājas, jo tas ir paša radīts. Rezultāta nav, vai arī tas ir mānīgs – vienas būtnes vietā uzrodas cita. To mēdz aizstāt ar attiecīgās reliģijas enerģētiku, kas ir saudzīgāka pret cilvēku, ārēji pieņemamāka, bet viņam pašam tikpat sveša.

Otra galējība attiecībā uz svešām enerģētiskām būtnēm ir to noliegums, problēmas izstumšana. Diemžēl šī nav izstumjama lieta, pa durvīm izmesta, tā kāpj pa logu atpakaļ un liek par sevi manīt aizvien uzstājīgāk, vai arī pārceļas uz attiecīgā cilvēka tuvinieku enerģētiskajiem laukiem. Šī ir viena no mānīgākajām jomām visās psiholoģiski – ezotēriskajās zināšanās, ne velti velnu tautā saukā par melu tēvu un radītāju. Noliedzošo attieksmi un maldus daļēji provocē pašas svešās būtnes, jo tām noliegums ir izdevīgs, tas garantē, ka šīs enerģijas netiks traucētas un varēs nemanāmi izplesties mūsu apziņā. Noliegums rodas arī kā visumā saprātīgu cilvēku reakcija uz primitīvajiem priekšstatiem par apsēstībām. Nu kurš inteliģents, mūsdienīgs cilvēks gan ņems par pilnu māņticīgus aizspriedumus, bailes no lāstiem un būrējiem, dēmoniskiem pasaku personāžiem un arhaiskiem rituāliem... Patīkamāk ir paziņot, ka tie ir māņi un muļķības (kas formāli tā arī ir), nevis mēģināt aiz tā visa saskatīt patiesību, kas apdraud ne tikai paša egoistisko prāta struktūru, bet arī ierastu enerģijas avotu. Jo atzīšana prasa atzīt arī paša personīgo nepilnību, prāta un ego bezspēcību, tā var izjaukt enerģētiskās saites, kas nodrošina pierasto komfortu un veiksmi.

Cik nav dzirdēts, ka cilvēkam neviens nevar uzbrukt, ja viņš nepiesaista uzbrucēju, ka neko nevar noskaust, ja pats to negrib, ka cilvēks ir pats savas laimes kalējs, u.t.t. Tā jau viss būtu, ja mēs būtu piedzimuši ar aurām, spožām kā dimanta oliņas, ko atliek vien pulēt un audzēt piemērotos apstākļos. Diemžēl tā nav – cilvēks ienāk pasaulē pa diviem enerģētiskajiem kanāliem. Viens ir dzimtas kanāls, kas nes mantojumā dažādas ģenētiskās iedzimtības un mantotas psiholoģiskās programmas, ko mēs izpildām, pat neapzinoties to esamību. Otrs ir pašu karmiskais jeb inkarnāciju kanāls, kas velk līdzi nepadarītos darbus, neizpildītos solījumus, neatlaistos aizvainojumus, vecas pieķeršanās iepriekšējo dzīvju partneriem un citus jaukumus, ko negribas ne redzēt, ne atzīt. Vai arī tik ļoti gribas, ka neviļus visa uzmanība palikusi tai tālajā pagātnē un šīs dzīves jautājumiem tās nepietiek. Ar traucējumiem šajos kanālos agrāk strādāja šamaņi un tiem atbilstoši cilvēki, kas atjaunoja saites dzimtas kokā, atguva zaudētās dvēseles daļas, transformēja un izvadīja uz citiem energoinformatīviem plāniem būtnes, kas aizķērušās pie mums. Mūsdienās arī ir cilvēki, kas ar to nodarbojas saprotot, no kā sastāv vesels cilvēks. No jaunajiem psihoterapijas virzieniem te jāmin regresiju terapija ar ceļojumu iepriekšējās inkarnācijās, kur var savākt atstātās uzmanības paliekas un atstāt to, kas paķēries līdzi, bet nav vairs vajadzīgs. Ziņkārības dēļ un bez droša pavadoņa gan es neieteiktu ložņāt pa iepriekšējām dzīvēm, jo tad var atvērt kādus kanālus uz pagātni, kam cilvēks vēl nav gatavs – rezultāts var būt pretējs gaidītajam. Otra pie mums zināma metode ir Helingera sistēmterapija, kas apskata cilvēku kā dzimtas sistēmas daļu un atjauno enerģiju plūsmu visā dzimtā, tā atbrīvojot cilvēka paša enerģiju viņa lietošanai. Parasti tā daļēji aizplūst tur, kur dzimtas kokā ir kādi bojājumi, radot cilvēka aurā caurumu, vai arī liek cilvēkam kopēt kāda senča dzīves gājumu, tā izdzīvojot ar savu enerģiju viņa dzīvi.

 

Zīmējumā Nr.1 redzams, kāda izskatās vesela aura, iekļauta dzīvības plūsmā jeb cilvēka dvēseles kanālā. Tāda tā nav novērojama praktiski nevienam cilvēkam uz šīs pasaules. Uz to mēs varam tiekties, kā arī reizēm, uz brīdi, šādu veselumu iegūst enerģētisku prakšu, dziļu meditāciju vai pirts rituālu rezultātā. Nodarbojoties ar savas personības attīstīšanu, šādu auru var iegūt uz ilgu laiku, bet tas parasti nav vienas dzīves laikā paveicams.

 

Zīmējumā Nr.2 ir parasta, samērā veselīga cilvēka aura, kas dzīvo, daļu savu dvēseles spēku veltot savu enerģētisko saišu uzturēšanai un „caurumu” lāpīšanai. Tas tiek darīts dažādos veidos – slimojot, pārmērīgi strādājot, izjūtot situācijai neadekvātas emocijas, daudz sportojot, ļoti rūpējoties par kādu citu personu vai par savu ķermeni, daudz ēdot, lietojot alkoholu un citas psihoaktīvas vielas, darot bezjēdzīgas darbības, piekopjot nevajadzīgas attiecības, karojot, gūstot baudas bez jēgas, u.t.t. Ar visām šīm it kā nesakarīgajām darbībām cilvēki uztur tās enerģētiskās saistības, kas nav vajadzīgas viņiem šajā dzīvē, bet kas dod enerģiju pagātnes notikumu shēmām. Tās var būt veselīgas vai kaitīgas pašam, tās var vairot labklājību vai to putināt, dot patīkamas vai nepatīkamas emocijas, tam būtībā nav nozīmes. Varbūt pat labāk, ja efekts ir esošai dzīvei kaitējošs, jo tad cilvēkam vieglāk ieraudzīt, ka kaut kas nav kārtībā. Ja efekts ir sociāli pieņemams, tad cilvēks ne tikai netiecas no tā atbrīvoties, bet slīgst vēl dziļākās saistībās un ar laiku kā papildspēkus neapzināti (vai apzināti) piesauc sev pavisam svešas enerģijas. Nav svarīgi, ko tieši cilvēks dara, visas darbības pašas par sevi ir labas un derīgas. Svarīgi ir – kāds iekšējs impulss pamudinājis cilvēku darīt attiecīgo lietu, vai tam ir radošs enerģijas vektors, kas vērsts veseluma atgūšanu un balstās tagadnē, vai arī vektors ir uz paša iepriekšējām inkarnācijām vai dzimtas koka tukšajiem laukumiem. Pelēkie laukumi aurā ir enerģētiskie bloki, samezglojumi, kur enerģija iesprūst un tālāk netiek. Fiziskā plānā tie mēdz izpausties kā iekaisuma procesi organismā, prāta aizspriedumi, konflikti ar citiem, traumas vai audzēji. Ja cilvēks šajā situācijā sāk apzinātu savas personības pilnveidošanu, savas uzmanības un spēku atgūšanu, tad viņš var pats atjaunot savu enerģētisko veselumu, šīs zemes dzīves beigās iegūstot veselu auru.

 

Zīmējumā Nr.3 attēlota tāda cilvēka aura, ko senāk būtu dēvējuši par apsēstu – viņa enerģētiskajā laukā izveidojušies tik stabili caurumi, ka tajos iemājojušas svešas būtnes, kas diktē viņam domas, jūtas un darbības, kas izdevīgas nevis viņa paša dvēselei, bet šīm būtnēm. Daļa viņa uzmanības var būt jau izveidojusi pavisam neatkarīgus enerģētiskus veidojumus, kas piesaista citu cilvēku uzmanību (arī tādā veidā mēs cenšamies aizpildīt tukšumus). Daļa tiek sasaistīta pie šādiem svešiem citu cilvēku veidojumiem. Daļa aizplūst uz pagātnes programmām. Paša dzīvei paliek pavisam maz, ir manāms ļoti liels iekšējs tukšums, kas ar kaut ko jāaizpilda. Tik daudz strādāt, sportot, lietot ēdienus un dzērienus vai slimot vairs nav iespējams, tādēļ uzrodas palīgi – svešas enerģētiskas būtnes, kas ieņem tukšās vietas un ļauj cilvēkam uzturēt esošās saistības ar visu ko, tikai ne ar paša dvēseli. Šiem lielajiem tukšumiem, kuros mājo svešinieki, priekšā ir stabili enerģētiskie bloki, kas noslēdz ceļu paša dvēseles enerģijai, tādēļ arī „palīgi” tikuši piesaistīti.

Kā redzams 2.un 3.zīmējumā, cēloņi enerģētiskajiem tukšumiem (baltajiem tukšumiem aurā) pamatā ir divu veidu – kaut kā nepatīkama nepieņemšana (pelēkie bloki) un uzmanības aizķeršanās ārpus sevis, savā karmiskajā vai dzimtas kanālā. Abos gadījumos enerģijas plūsma dvēseles kanālā tiek traucēta. Enerģētiskos blokus par tādiem sauc, kamēr tie vēl ir cilvēka aurā, kur tie nosprosto dvēseles enerģijas plūsmu kā akmeņi upē. Pēc tam tie vai nu materializējas ķermenī , parādās kā slimība un var tikt dziedināti (paldies mūsu slimībām!), vai arī tiek izstumti un pārnesti uz nākamo dzīvi (kur parādās kā iedzimts defekts) vai arī uz pēcnācējiem. Sekas – destruktīvas psiholoģiskas programmas nākamā bērna apziņā vai arī ģenētiskas slimības. Jebkuras izstumšanas sekas ilgtermiņā kļūst tikai smagākas, jo arī laiks ir enerģija, kas uzkrājas ap izstumto notikumu. Cēlonis šiem blokiem sākotnēji ir vienkāršs – prāta vērtējums kādai nepatīkamai izjūtai, ko tas nevēlas pieņemt, nosauc par sliktu un izliekas, ka šī lieta nepastāv. Ar šiem jautājumiem strādā mediķi, dziednieki, psihologi, to iespējams risināt arī paša spēkiem, jo mūsdienās atbilstoša informācija ir pieejama ikvienam, tikai jābūt attīstītai spējai atlasīt sev vajadzīgo. Raksturīgi, ka enerģijas bloki un tukšumi atrodas viens aiz otra, pirmie aizsprosto enerģijas plūsmu un rada vai palielina otros. Otrs bojājums(tukšums) ir sarežģītāks, jo nav tieši (paša dzīvē)saredzams traucējuma cēlonis. Enerģija neapzināti tik tērēta dzīvē neesošu struktūru uzturēšanai, tā aizplūst nebūtībā kā ūdens caurā mucā. Tā kā šajā dzīvē nav atrodami „caurumu” cēloņi, tos nav iespējams aizlāpīt un nebeidzamie enerģijas zudumi mudina uz it kā vieglu izeju – kāda enerģētiska būtne iesēžas to vietās. Izplatīts uzmanības noplūdes veids ir arī uz ārējiem kārdinājumiem, kas pēc kaut kādiem greiziem prāta apsvērumiem tiek novērtēti kā labāki par paša dzīves notikumiem.


Šī principa ilustrācijai pievienoju 4.zīmējumu, kur parādīti dažādi uzmanības noplūdes objekti. Lai cik tie būtu pievilcīgi un sabiedrībā novērtēti, tie ir ārpus paša cilvēka energoinformatīvā lauka, tātad sveši paša dvēseles ceļam. Pievēršot tiem uzmanību, ar cerību gūt kādu enerģiju no malas, cilvēks kaut ko gūst, bet kopumā paliek zaudētājs, jo atpakaļ nāk enerģija, kas viņa dvēselei nav vajadzīga, tātad nav īsti lietojama. Mums par labu nāk tikai tas, kas ir mūsu dzīves ceļā, un tas mūs padara par visvērtīgākajām un visunikālākajām būtnēm visu citu vidū. Kā redzams, liela daļa uzmanības piesaistītāju ir saistīti pie mūsu psiholoģiski vājajiem punktiem – pie vēlmes salīdzināties, būt labākajam, izcelties citu vidū, kompensēt kādu nepilnību, arī pie skaudības, aizvainojuma, greizsirdības, bailēm un lepnības. Šie psiholoģiskie kompleksi cilvēkā saknes dzen bērnībā, un tos var veiksmīgi atrisināt ar dažādām mūsdienu psiholoģijas metodēm, vai vienkārši ar sevis apzināšanos un pieņemšanu. Pēc šādas uzmanības savākšanas sevī uzreiz rodas skaidra izpratne par savu dzīves ceļu, par savām spējām, talantiem un to pielietojumu. Ar tiem uzmanības noplūdes kanāliem, kas saistīti ar paša vai dzimtas karmisko pagātni, strādā ezotēriskā psiholoģija un mūsdienu šamaniskās prakses.

 

Lielākā problēma šajā dvēseles „neveselumā” ir to ietekmējošās svešās būtnes un enerģijas. Tomēr tās nav mums naidīgas, kā var likties pirmā brīdī. Tās pašas par sevi nerada nepatīkamas sajūtas, tieši pretēji – tās mums dod īslaicīgu labsajūtu un kādus taustāmus labumus. Šie ir tā sauktie „līgumi ar sātanu”, kam cilvēki neapzināti piekrīt izmisuma vadīti. Pēc tam šis izmisuma stāvoklis tiek izdzēsts no apziņas, jo pats cilvēks vairs nekontrolē savas domas un jūtas. Viss jau būtu labi, ja mēs varētu šīs svešās enerģijas lietot saviem mērķiem, bet tā nenotiek. Mēs tiekam apmānīti, bet atteikties no tā gandrīz neviens nav ar mieru – pat ja šāda doma ienāktu prātā, tas nozīmētu iekrist atpakaļ tajā stāvoklī, no kura pēdējiem spēkiem aizbēgts. Cilvēks kļūst par kurjeru – ķīlnieku. No šī brīža cilvēks dvēseles spēki, kas ienāk viņā, tālāk aiziet pēc „svešas adreses”, pretī saņemot enerģijas surogātu – tālāk nelietojamu, nepārstrādājamu, dvēselei neatpazīstamu enerģiju, kas eksistē tikai saņemšanas mirklī. Parastākā izvēle – nākamais darījums, kurā savi spēki tiek samainīti pret svešiem, nelietojamiem, mirkļa apmierinājumu radošiem. Ārēji šādi cilvēki izskatās samērā veiksmīgi, viņi dara kaut kādas it kā derīgas darbības, taču derīgums ir vērsts uz šo svešo struktūru uzturēšanu, ne paša personīgo attīstību. Ja cilvēks ir vājš, viņš ātri iekrīt kādā slimībā vai atkarībā un nav vairs derīgs arī svešajām būtnēm. Šī ir iespēja tikt pie sevis atpakaļ, ko arī mēdz izmantot – tie ir cilvēki, kas produktīvi atkopjas pēc smagām, hroniskām slimībām, pēc narkotiskām atkarībām, tuvinieku zaudējumiem vai lielām, pēkšņām materiālām problēmām. Spēcīgāks cilvēks var ilgāk, reizēm visu mūžu, kalpot svešajām struktūrām. Ne velti es tās dēvēju par struktūrām – šīm enerģētiskajām būtnēm ir lielas hierarhiskas sistēmas, ko uztur mūsu, cilvēku enerģija un domas. Tās neizpaužas materiālā plānā, bet darbojas caur cilvēku ķermeņiem. Tām vajag mūsu spēku un prātu, bet mūsu dvēseļu kodoli tās neinteresē (dvēseli pārdot neizdosies...), tām nav dvēseles un tās nav saistītas ar mūsu augstāko radītāju. Un šīs būtnes nav nemaz tik svešas, mēs paši tās kādreiz esam radījuši, tātad mums ir visas iespējas tās izgaisināt nebūtībā – atgūstot savu veselumu un pārstājot tās barot.

 

Minēšu pāris piemērus šādai nemanāmai apsēstībai:

1. piemērs. cilvēks dzīvo savu dzīvi, iemīlas partnerī, bet, tā kā viņa uzmanības daļa aizplūst iepriekšējās dzīves virzienā, viņš nespēj dot partnerim to, kas būtu vajadzīgs labām attiecībām. Seko šķiršanās, skumjas, visdrīzāk nākamās līdzīgās attiecības. Otra puse pārmet it kā neloģisku lietu – nepamatotu greizsirdību (piemēram), bet cilvēks neatceras, ka kaut kāda viņa apziņas daļa nespēj aizmirst dvēseles iepriekšējās inkarnācijas vīru, kas aizgājis kur citur, atstājot šo būtni vienu ar vairākiem maziem bērniem. Atkal šķiršanās, depresija, domas par pašnāvību. Un tad vienā brīdī cilvēks nevis rok dziļāk savu neveiksmju cēloņos (jo tie nav ieraugāmi), bet nolemj izslēgt no savas dzīves tuvas cilvēciskas attiecības un sāk spodrināt savu seksuāli pievilcīgo tēlu pretējā dzimuma acīs. Viņš sāk sportot (ar mērķi patikt), sāk sevi vizuāli kopt, veselīgi ēst, viņam pēkšņi parādās līdzekļi labam apģērbam un aksesuāriem, viņš pēkšņi spēj iznesīgi izturēties, kā rezultātā saņem daudz uzmanības – ambīcijas apmierinātas! Viss liecina, ka cilvēks dzīvo „pareizi”, jo tiek novērtēts, taču novērtējums ir no tādu pašu nepilnīgu cilvēku puses. Viņš apmierina viņu sapņus un saņem novērtējumu savam sapnim. Ieguvējs – Sapnis, kas jau kļuvis par patstāvīgu energoinformatīvu veidojumu – par būtni, kas patērē lielāko daļu šo cilvēku enerģijas. Patērētu visu, bet kaut kas vajadzīgs dzīvības funkciju uzturēšanai. Šāda dzīve var ritēt samērā ilgi, var tikt dibinātas šādas ģimenes, vai arī piekopti īslaicīgi sakari (kas savā ziņā pat labāk), bet iekšējais tukšums plešas aizvien lielāks, līdz kamēr dvēseles kanāls nespēj vairs apgādāt ar enerģiju svešo būtni „Sapni”. Sapnis zūd, jo tas ir mākslīgs veidojums, vai arī pāriet pie cita barotāja – enerģētiskajām būtnēm saimnieka personība nav svarīga, tikai piegādātās „barības” daudzums. Cilvēks paliek viens savā bezmaz vai absolūtajā tukšumā, ko nu jau vairs nevar neredzēt. Labi, ja šai brīdī ir iekrāti līdzekļi medicīnai un baudas vielām, jo citādi šāda eksistence nav izturama. Tukšumu radošais caurums nekur nav zudis, bet kļuvis vēl lielāks, tas tiek pārnests vai nu uz nākamām paaudzēm, vai nākamām dzīvēm.

2. piemērs. cilvēks piedzimst it kā veiksmīgiem vecākiem, tiek labi audzināts, bet pusaudža gados sāk aizrauties ar alkoholu vai citām narkotiskām vielām. Viņš saprot, ka tā ir destruktīva rīcība, meklē psiholoģisko palīdzību, kādu laiku spēj atturēties no dzērieniem, bet atkal aizraujas ar vecajiem paradumiem. Viņš saņem sabiedrības nosodījumu, cenšas laboties, bet nespēj. Viņš ir dzirdējis stāstu par vecvectēvu, kas kaut kad sen kara laikā (piemēram) zaudējis kādu ķermeņa daļu un aiz bēdām nodzēries. Vecvectēvs nav bijis derīgs ģimenei un ticis no tās atstumts, par viņa likteni vairs neviens nerunā. Mūsu cilvēks pie narkologa saņem diagnozi par iedzimtu alkoholismu. Cilvēkam kāds piedāvā „brīnumlīdzekli” – iespēju nokodēties pret dzeršanu. Stāstītājs pat var pats būt ko tādu darījis, viņš jūtas apmierināts, jo vairs netiek atlaists no darba, veselība uzlabojusies, jauna sieva atrasta, dzīve iet uz augšu. Klausītājs kādu brīdi jūt psiholoģisku pretestību, jo tas nozīmē atzīt paša spēku vājumu, bet spiediens no malas un vienkāršās izejas vilinājums ir pārāk liels. Pēc kodēšanās, ja tā notikusi veiksmīgi, viņš tiešām nedzer, strādā, mācās gūt baudu no dzīves, bet enerģētiskais caurums paliek, kļūst aizvien lielāks un patērē aizvien vairāk enerģijas. Uzrodas glābējs – sveša būtne, kas iemājo aurā un patērē radīto enerģiju. Pretim šī būtne dod ātri patērējamu enerģijas devu, bet nez kāpēc viss šis process nes līdzi neizmērojamas skumjas, ko var dzēst tikai ar jaunu enerģijas patēriņu. Piekopjot veselīgu dzīvesveidu un daudz strādājot, šādi var izvilkt daudzus gadus, bet ar laiku ķermenis tomēr nolietojas un kļūst nevajadzīgs arī svešajam glābējam. Rezultāts – tāds pats kā iepriekš. Rezultāts nemainās nekad, ja netiek likvidēts tukšumu radošais iemesls. 1.gadījumā tas slēpjas iepriekšējā inkarnācijā, 2.gadījumā dzimtas vēsturē. Ir arī vienkāršāki gadījumi, kad tukšuma cēloņi atrodami paša cilvēka bērnības traumatiskajos notikumos.

 

Kā redzams, abi šie gadījumi ir tipiski mūsdienu cilvēkiem, bet tiek risināti nepareizā veidā, kas problēmu nevis mazina, bet atliek un pēc tam vēl vairāk saasina. Būtiskais, ko mēdz neredzēt, ir problēmas pakāpe periodā, kad cilvēks vēl ar to cīnās un kad vairs to nedara. Kamēr cilvēks 1.piemērā vēl veido neveiksmīgas attiecības, ķildojas ar sievu (vīru), plosa sevi un pārdzīvo, viņš, kaut arī neapzināti, tomēr „lāpa caurumu” savā aurā. No malas tas neizskatās labi, partneris cieš (bet tas jau ir viņa stāsts), veselība bojājas, tuvinieki pārmet nesavaldību, reliģiskie vadoņi aicina piedot (bet nav jau ko), cilvēkam krīt pašvērtējums, u.t.t. Tomēr šis process vēl ir paša cilvēka process un pietiktu ar tā apzinātu izdzīvošanu, enerģētikas sakārtošanu, lai izdotos atgriezties savā dvēseles plūsmā. Tā vietā tiek izvēlēts svešs ceļš, kas no malas izskatās labi, tiek apsveikts, bet būtībā cilvēku tieši tas pazudina. 2.piemērā cilvēks vēl ir pats, kamēr kopē savu vecvectēvu un dzer alkoholu, bet, to atmetot (jo atmest neko nevar), nonāk svešu spēku varā gandrīz pilnībā. Un atkal – no malas slikti izskatījās viņa cīņas periods, bet pēc atmešanas reti kurš pamana, ka cilvēks būtībā ir zudis, viņš kalpo vēl vairāk kā iepriekš. Ar šo es negribu attaisnot alkoholismu, bet vēlos norādīt uz to, ka tam cēloņi ir daudz dziļāki un ne tik vienkārši risināmi, kā mums gribētos. Vienkāršie risinājumi diemžēl nav risinājumi, bet lamatas. Vienkāršais risinājums atgriež sabiedrībā derīgu tās pilsoni, būtībā „skrūvīti mehānismā”, bet ne Cilvēku. Cilvēks zūd, vietā nāk kas nejaukāks par atkarību – reāla apsēstība. Pamanīt to ir ļoti grūti, jo šie cilvēki izturas sociāli pieņemami, pat kļūst par piemēru citiem. Šāds rezultāts visdrīzāk sagaidāms, ja tiek lietota enerģētiskā kodēšana, psiholoģiskās iebaidīšanas metodes, vai vienkārši ķīmisku vielu radīta alkohola nepanesamība. Ja to veic komplektā ar labu psihoterapiju un enerģētikas sakārtošanu, tad rezultāts var būt pat ļoti labs, tikai, lai pie tā nonāktu, cilvēkam pašam jāizdara apzināta izvēle un jāatbrīvojas no savas lepnības. Atkarību gadījumā tradicionāli pieņemamākais risinājums ir viena „ielāpa” aizvietošana ar citu, produktīvāku, kas dod cilvēkam laiku padomāt par to, kas viņš patiesībā ir un par ceļiem, kas varētu palīdzēt sevi atrast. Šī raksta beigu daļā pakavēšos pie risinājumiem, kas dod reālu labumu cilvēkam, palīdzot atgūt savu veselumu ar saviem un palīgu spēkiem.

Ar enerģētiskiem bojājumiem ir līdzīgi kā ar putekļiem pagultē – kādu laiku var dzīvot, izliekoties, ka to tur nav. Var iztikt ar putekļu lupatiņu un slaucīt tikai redzamās virsmas. Pēc tam pagultes putekļi tomēr sāk traucēt un cilvēks ķeras pie slotas. Un tad vienā brīdī visi putekļi ir istabas vidū un liekas, ka nu gan ir netīrība! Rodas vēlēšanās to visu noslēpt zem kāda paklāja (svešā enerģija...). Taču tikai tagad no putekļiem var atbrīvoties visā pilnībā, tos ieraugot, atpazīstot un beigās izslaukot atkritumos. Šis process kopumā ir personības attīstība, kā rezultātā cilvēks attīrās un top vesels – vienots sevī ar savu dvēseli. To uz šīs zemes noiet ikviena dvēsele, kas iemiesojusies cilvēkā, tikai tas parasti aizņem vairākas inkarnācijas. Sākumā jaunā dvēsele aizraujas ar pasaules kārdinājumiem, sapinas tajos, izbauda, tiek sāpināta, mācās ar tiem sadarboties, pēc tam uzsāk savu atbrīvošanās ceļu – ceļu pie sevis atpakaļ. Ir vairākas cilvēka dvēseles „neveseluma” pakāpes, cieši saistītas ar apsēstībām. Šīs stadijas vēlams atpazīt, jo ar tām nākas saskarties ikvienam un visur, gan ģimenē, gan darbā, gan uz ielas – mēs gandrīz neviens neesam ideāli un absolūti veseli.

A grupa. Vispirms – ir daļa cilvēku, neliela daļa, kas ar svešām enerģētiskām būtnēm šajā dzīvē tieši nesaskaras un nav mantojuši informāciju par tām. Tās ir vai nu ļoti jaunas, vai ļoti senas dvēseles, vai arī tādas, kam šajā dzīvē ir specifiski uzdevumi, kuru dēļ tās no šiem sakariem ir pasargātas. Šie cilvēki visdrīzāk nesapratīs, par ko šeit rakstīts, viņi ne tikai neatpazīst svešas enerģijas, viņi ar tām nesaskaras.

B grupa. Nākamā pakāpe ir cilvēki, kam kaut kad viņu personīgajā vēsturē ir bijis iemesls saskarties ar svešajām būtnēm, viņos ir kāds iekšējs tukšums, viņi saprot, par ko te tiek rakstīts, bet cenšas no tā visa izvairīties. Viņi sevi puslīdz labi pazīst, var iekļauties sabiedrībā, jūt kaut kādas problēmas, bet risina tās pieņemamā veidā. Viņu tukšums ir neliels, bet tas nenozīmē, ka tāds tas bijis un būs vienmēr – tā ir tikai aisberga virsējā daļa, zemūdens apmēri pagaidām nav aizskarti, vai arī jau ir atrisināti.

C grupa. Tālāk nāk cilvēki, kas ar svešām būtnēm saskaras caur citiem cilvēkiem – viņi jau ir sākuši risināt savas karmiskās un dzimtas problēmas, viņos ir salīdzinoši daudz apzinātības, bet viņi turas savā dvēseles ceļā un dzīvo savu dzīvi. Šī daļa cilvēku ir potenciālie svešo būtņu upuri, bet viņi to vēl neapjauš. Viņi zin, kas ir to kārdinājums, bet domā, ka tas uz viņiem neattiecas. Viņiem šķiet, ka domas viņu galvās pieder viņiem pašiem, vai varbūt viņu vecākiem vai skolotājiem. Reizēm viņi pasaka kaut ko it kā ne no sevis, bet tas vēl nav nekas nepieņemams. Tādu cilvēku ir salīdzinoši daudz, ar viņiem ir patīkami kontaktēties, bet gadās visādas nesaskaņas.

D grupa. Nākamie ir cilvēki, kas tiek reāli kārdināti, kam ir jau tik liels iekšējais tukšums, ka to nākas ar kaut ko aizpildīt. Tie ir salīdzinoši aktīvi cilvēki, bet ne visai veiksmīgi, viņiem problēmu ir vairāk kā baudas. Šeit ietilpst visi psihologu klienti, atkarīgie, nabadzīgie, darbaholiķi un lielākā daļa slimnieku. Viņu domas tiek virzītas, kontrolētas, viņi to nojauš un cenšas pretoties, bet neveiksmīgi. Taču viņi zin, kas notiek, ja vien spēj to atzīt. Tie, kas redz auras, pamana, ka viņu aurās ietiecas svešas enerģijas, bet tās nedzīvo viņos. Viņi reizēm spēj atšķirt savas domas no svešām.

E grupa. Nākamā pakāpe ir tie, kam svešās būtnes jau iemājojušas auras tuvākajos slāņos – viņi parasti neatšķir tās no sevis, bet kaut kur saglabājuši apziņu par to, kas ir paši un kas vairs nav. Šie ir no dzīves nogurušie cilvēki, kas slimo ar hroniskām fiziskām vai psihiskām kaitēm, kas vairs nespēj iekļauties sabiedrībā. Reizēm viņiem piemīt nopietnas atkarību problēmas, reizēm viņi pastrādā kādu noziegumu. Viņiem klājas visgrūtāk, viņiem stāv priekšā galējā izvēle – palikt ar sevi vai ar ko citu. Ja izvēle ir ap labu sev, viņi sāk nopietnu personīgo un garīgo attīstību, ja ne – padodas svešai ietekmei. Un nokļūst nākamajā stadijā – reāli apsēstajos, kam svešās būtnes iemājo jau ķermeņa struktūrās.

F grupa. Savus ķermeņus, prātu un enerģiju viņi pilnībā nodevuši svešu būtņu rīcībā. Šie cilvēki tiek visādos veidos atbalstīti no svešo spēku puses, jo vairs nedzīvo paši savu dzīvi. Atkarībā no pašu enerģijas daudzuma un kvalitātes, viņi saņem pretim dažādus materiālo un sajūtu labumu surogātus – jo vērtīgāku enerģiju cilvēks dod svešo būtņu struktūrām, jo augstāks rangs viņam tiek piešķirts šīs pasaules varas hierarhijā. Ja enerģijas pašam ir maz, neko daudz viņš par to pretim nesaņem, dzīvo vidusmēra dzīvi un parasti ar to nav apmierināts. Neapmierinātība šai gadījumā var palīdzēt viņam atvērt acis un ieraudzīt, kas īstenībā noticis. No malas ir diezgan grūti atšķirt, vai šis cilvēks ieņem vietu sabiedrībā saviem spēkiem, vai viņš ir ielikts no malas un kalpo svešām struktūrām. Pārsvarā, diemžēl, kalpo. Tāpēc šai grupai pieder liela daļa pasaules it kā „vadošo” cilvēku – viņiem veicas, viņi patīk, viņiem ir vara un līdzekļi, bet ir neliela nianse, viņiem apkārt nav īstuma, nav dvēseles miera. Daļa paliek šajā stadijā, bet neliela daļa sakopo pēdējos spēkus un izvēlas sevi. Ja nu viņiem tas izdodas, tad tie kļūst par cilvēkiem, kas no apsēstību riņķa var izvest ne tikai sevi, bet citus.

Šis ir tipisks, pakāpenisks ceļš, kura laikā praktiski jebkurā stadijā iespējams sākt atgūt savu personības veselumu, ja tiek pieņemts tāds lēmums. Mēdz būt arī gadījumi, kad cilvēks pēkšņi iegūst ļoti lielu enerģētisko tukšumu un tajā uzreiz iemājo kāda sveša būtne. Tas var notikt, piemēram, autokatastrofā, komas laikā, bezsamaņas stāvoklī, lielu psiholoģisku traumu rezultātā, dzimšanas traumu rezultātā vai pat pirms piedzimšanas. Tad var novērot, ka cilvēks, atkopies no šiem stāvokļiem izturas un pat izskatās stipri savādāk kā pirms tam, reizēm pat tuvinieki viņu ar grūtībām atpazīst.

Kopumā cilvēces „apsēstības” apmērs ir tik liels, ka to nevienam negribas atzīt, jo senu saistību noliegšana un nerisināšana, tā vietā uzreiz mēģinot ielikt pozitīvismu un apmierinājumu, ir kļuvusi bezmaz vai mūsdienu civilizētās pasaules reliģiju. Visiem taču gribas, lai ir labi uzreiz un tepat, ar to apziņu, kāda ir! Starp citu, te iederas arī par klasiskām sauktās reliģijas, jo arī tās cilvēkam dod iespēju pieķerties ārējam dievam, gūt palīdzību no ārējiem spēkiem, noliedzot savus iekšējos resursus un savu augstāko būtību. Tā ka katolicisms (piemēram) tā pašreizējās izpausmēs ne ar ko neatšķiras no profesionāla reklāmas mārketinga – tiem abiem pamatā ir cilvēka uzmanības novēršana no viņa paša un pievēršana kaut kam citam, vietā pamazām liekot svešus energoinformatīvos spēkus. Pār cilvēkiem lielā mērā valda pašu kultivētie, bet par svešiem kļuvušie enerģiju veidojumi (saukti arī egregori), mēs pakļaujamies tiem, kaut arī tiem būtu mums jākalpo. Un šis process, kam saknes meklējamas garīgā plānā, izpaužas tīri materiāli – caur banku sistēmām, kas nevis uztur, bet kontrolē mūsu finanses; caur juridiskām struktūrām, kas mūs pakļauj, nevis atbalsta; caur valsts varu, kas nevis vada, bet ierobežo, u.t.t. Būtībā visa patērētāju sabiedrība ir vērsta uz svešu enerģiju barošanu, jo gandrīz ikviens apzinās, ka mēs patērējam ļoti daudz pašiem nevajadzīgu lietu, tērējam ļoti daudz resursu nerentabli, bet to, pēc kā tiešām alkst dvēsele, mēs nevaram iegūt vai arī gūstam par nesamērīgu samaksu.

 

Ir vairākas pazīmes, kas liecina par bīstami lieliem iekšējiem tukšumiem, par nesamērīgiem enerģētiskajiem blokiem un par svešu enerģiju ietekmi. Minēšu galvenās:

•             Dziļa neapmierinātība ar savu personību

•             Vientulības sajūta un depresija

•             Nesamērīga aizraušanās ar darbu citu labā

•             Pārmērīga alkohola lietošana un smēķēšana

•             Pārmērīga ēšana, nepamatota bada sajūta

•             Liela kāre pēc gaļas vai saldumiem

•             Nepamatots svara pieaugums vai zudums

•             Destruktīva rīcība pret sevi un citiem

•             Fanātisms, pieķeršanās autoritātēm

•             Hroniskas slimības, fiziskas un psihiskas

•             Biežas fiziskas traumas, ugunsgrēki

•             Nepamatotas garastāvokļa svārstības

•             Ģimenes un dzimtas locekļu nepieņemšana

•             Neizprotamas izcelsmes pārliecības, kategoriskums

•             Enerģētiskā stāvokļa izmaiņas, jūtamas pašam vai citiem

•             Nespēja just citus un citiem sajust šo cilvēku

•             Atmiņas zudumi, samaņas zaudēšana

•             Fizisko maņu un uztveres traucējumi

•             Seksuālas pārmērības un aseksualitāte

•             Emocionāls trulums, cietsirdība

•             Emocionāla atkarība, infantilisms

•             Ilgstošas, nepanesamas emocijas

•             Slimīga iemīlēšanās vai iekāre

•             Naudas un mantas kults

•             Varas kults

•             Fobijas

 

Nedaudz par to, kā notiek iekšējo tukšumu aizpildīšana un atbrīvošanās no svešām būtnēm. Īsumā šim procesam ir trīs daļas – 1.Enerģētisko bloku likvidēšana, 2. Pagātnē vai citur ārpus savas auras palikušo „dvēseles daļu” atgriešana sevī, jeb uzmanības un enerģijas saišu sakārtošana, 3. Svešo enerģētisko saistību un būtņu atbrīvošana. Šāda secība ir vēlama problēmu risināšanā, pēc tam seko 4.daļa – savu talantu un spēju apzināšanās un realizācija.

Lai likvidētu enerģetiskos blokus, tos vispirms jāapzinās. Ļoti palīdz apziņa, ka paši tos esam sevī radījuši, tātad paši arī varam no tiem tikt vaļā. Pirmā reakcija, kad sākam šos bloks kustināt, ir bailes un nevēlēšanās redzēt realitāti – tā nav patīkama prātam, tā izsauc nepatīkamas emocijas un fiziskus simptomus. Jāsaprot, ka tas ir tikai prāta vērtējums, turklāt pēc kaut kādu citu, tikpat nepilnīgu (jo tādi esam visi) cilvēku mērauklas. Mūsu augstākajai būtībai nav šādu vērtējumu, tā vispār neko nevērtē. Arī mūsu dvēsele neko nevērtē, tā visu brīvi laiž caur sevi, pieņemot to, kas tai atbilst, un atlaižot to, kas nav atbilstošs. Nenobīstoties un sākot enerģētiskos blokus kustināt drīz vien rodas pārsteigums par to, cik viegli un ātri tas notiek, ja vien neapstājamies pusceļā. Sākumā šķiet, ka šis process būs bezgalīgs, bet tā nav, un par to var pārliecināties vienīgi to darot. Šiem blokiem ir tendence vienam otru papildināt un, atlaižot vienu, līdzi aiziet visi, kas ar to saistīti. Piemēram, atlaižot aizvainojumu par bērnībā nenopirkto rotaļlietu, līdzi aiziet daudzi ar trūkumu un vēlmju neapmierināšanu saistītie aizvainojumi. Metodes šeit neaprakstīšu, tās var atrast daudzos psiholoģijai veltītos izdevumos.

Uzmanības savākšana no ārpuses un no pagātnē zaudētajām dvēseles daļām jau ir sarežģītāks process. Te parasti vēlama citu cilvēku palīdzība, kas var ievadīt procesos, kam paši jau daļēji vai pilnībā gājuši cauri. Kā atzīstamas metodes var minēt enerģētiskās prakses, jogu, cigun un elpošanas vingrojumus, šamaniskās prakses, regresiju terapiju, dzimtas sistēmterapiju, geštaltterapiju, balsu dialogus, pirts rituālus, koncentrācijas un sirds meditācijas, u.c.

Līdzās šim, vai tūlīt pēc uzmanības atgūšanas notiek atbrīvošanās no svešām enerģijām un būtnēm. Šim procesam pavadonis vienmēr ir vajadzīgs, jo ar paša cilvēka spēkiem nepietiek. Pavadonis šai stadijā var būt gan fiziska būtne, cits cilvēks, gan kāds no paša cilvēka garīgajiem pavadoņiem – neredzamās pasaules, jeb augstākā Es daļām. Tie var būt sargeņģeļi, spēcīgi senču gari, reāli šamaņi vai garīgie skolotāji. Jebkurā gadījumā šim pavadonim jābūt spējai redzēt cilvēka neveselumu un sajust atšķirību starp paša un svešām enerģijām. Atgūtā cilvēka paša uzmanība tiecas ieņemt savu vietu, un tai vienmēr ir priekšrocības, salīdzinot ar svešo enerģiju. Tomēr jāņem vērā, ka svešās enerģētiskās struktūras, kas kādu laiku no mūsu puses tikušas „barotas” pašas labprātīgi prom neiet un aiz tām stāv spēcīgi enerģētiskie egregori. Tās mūs atkārtoti kārdina un kaitina, rada dzīvē situācijas, kas atgādina, cik labi bija ar viņiem un cik liels ir to trūkums. Tādēļ vienkārša to izstumšana nedod vēlamo rezultātu, ja pirms tam nav savākta atpakaļ daļa izkaisītās uzmanības.

Sevis atveseļošanas procesa pēdējā daļa - personības attīstība un realizācija sāk notikt, kas daļa uzmanības jau savākta pie sevis atpakaļ, tad ir ko attīstīt un realizēt. Cilvēks tad sāk atcerēties savas dziļākās vēlmes, savus iekšējos aicinājumus un bērnības sapņus, kas tos visu atspoguļoja salīdzinoši tīrā veidā. Pamazām dzīvē paveras iespējas to visu realizēt. Tas arī ir ceļš, kurā var gūt patiesu gandarījumu un panākumus, kas dod vislielāko labumu gan pašam, gan cilvēkiem līdzās.

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .